Notikumi

Gramzdas folkloras kopa „Jumītis” atzīmē veļu laiku

 Balta sēž Veļu māte

Baltābola kalniņā,

Pilnas rokas baltu ziedu,

Klēpī balta villainīte. (Latv.t.dz)

Septembra beigās pēc Miķeļiem  dienas  kļuvušas īsākas, bet naktis - garākas. Miglas pelēkie vāli, kas atgādina veļu stāvus, sāk velties pār laukiem. Tautā laiku starp Miķeļiem un Mārtiņiem pieņemts uzskatīt par veļu laiku.

Tumšās dienas pirms ziemas saulgriežiem ir laiks, kad veļu valstība pienāk vistuvāk zemei. Ne velti senie latvieši šos neomulīgos vakarus pavadīja, minot mīklas un sacerot pasakas. Mīklu minēšana simbolizēja gaismas atdzimšanu, tumsas spēku pieveikšanu un saules uzlekšanu. ”Ļaudis bija laimīgi vakaros, kad, aizdedzinājuši mājas lampiņas un iesprauduši mūra augšās degošus skalus, mazus darbus darīdami, varēja klusu sarunāties, jo bija pienācis lielais veļu laiks, kur visi āri bija pilni mirušo dvēselēm,”  tā E. Virza rakstīja „Straumēnos” par šo laiku.

Folkloras kopa ”Jumītis” katru gadu veļu laikā pulcējas  skolā, lai godinātu mūsu senčus. Šogad mēs devāmies uz Gramzdas kapiem, kur apmeklējām savu radinieku un paziņu atdusas vietas, nolikām ziedus un aizdedzām svecītes.

Skolotāju dienai par godu sakopām arī Gramzdas bijušo skolotāju atdusas vietas. Skolotāja Skaidra Klasiņa mums pastāstīja par šiem cilvēkiem: ko mācīja, ar ko bijuši ievērojami un kāpēc palikuši cilvēku atmiņās.

Atgriežoties skolā, krustojumos dziedājām dziesmas par Dieviņu un veļiem. Godinot aizgājējus, veļiem senatnē klāja galdu vai deva mielastu istabā, rijā, pirtī, senajās ziedošanas vietās - pie senču ozoliem, pie lieliem akmeņiem, dižkokiem. Tāpēc arī mēs nolikām veļiem mielastu un aizdedzinājām svecītes.

Skolā turpinājās sarunas par vismīļākajiem cilvēkiem, bet pa vidu arī kāds spoku stāsts. Šajā vakarā mēs visi vairāk padomājām par saviem tuviniekiem, kuru vairs nav mums blakus.

Anna Čīče, Gramzdas pamatskolas folkloras kopas „Jumītis” dalībniece