Kultūras notikumi
Ko dara cilvēks dejojošais?
Ko dara cilvēks dejojošais, kad godam aizvadīta sezona? Kāpj autobusā un dodas pasaulē – parādīt, cik skaisti cilvēki un krāšņi tērpi, cik brīnīsķīgs dejas raksts un saskanīgs solis ir latviešiem. Brauc pārbaudīt savu izturību un kolektīva noturību gandrīz 40 grādu karstumā – uz siltajām zemēm ķert vasaru, kura līdz Latvijai šogad tā īsti netika.
Tā dara arī “Duvzares” dejotāji. Aiz muguras tikai otrā sezona ar daudziem koncertiem gan Priekulē, Bunkā, Grobiņā, Nīcā un Aizputē, gan Skodā un Klaipēdā un citur, kur dejots, sportots, ballēts un sastapti jauni draugi. Aizvadīta pirmā nopietnā deju skate, kurā iegūti labi rezultāti un paša Deju pieradinātāja Jāņa Purviņa atzinība, un pirmā lielā sadancošana VIII Vidējās paaudzes dejotāju svētkos Jelgavā, kur kopā ar dejotājiem no visas Latvijas izdejots stāsts „Dievs man deva maizes zemi”. Aizvadīts pirmais deju lielkoncerts Priekules Ikara svētkos sadancojot kopā ar Vaiņodes, Nīcas, Grobiņas dejotājiem, Grobiņas kori un Skodas kapellu. Šajā pasākumā ir vēl kāds līdz šim plašākai publikai nezināms notikums. “Duvzares” sievas dejo jaunajos, īpaši viņām šūtajos – Priekules novada – tērpos. Un vīriem, bez smukām sievām, arīdzan ir kas jauns – bikses. Paldies Priekules novada pašvaldībai par finansēm un SIA „Musturi” meitenēm par izpildījumu.
Pagājušajā rudenī bija atlidojusi maza elektroniska ziņa, ka Grobiņas koris „Vēl” meklē lustīgus dejojošus līdzbraucējus dalībai festivālā „Sommer in Adria”. Veiksmīgas sadarbības rezultātā tapa kopdarbs Kurzemes danči, kurā koris uzzināja dažas jaunas kurzemnieku tautas dziesmas, bet dejotāji pirmo reizi dejoja dzīvās muzikas – kora un kapellas – pavadībā. Paldies kora vadītājai Anitai Elerei. Ikara svētkos iesildījušies, braucām uz Horvātiju, uz Rijeku Adrijas jūras piekrastē. Ceļš vijās cauri Lietuvai, Polijai, Čehijai, Austrijai, Slovēnijai. Ainavas aiz loga manījās kā kaleidoskopa bildītes, sākot ar Lietuvas un Polijas mazliet garlaicīgajām plakanajām ainām ar milzīgajiem augļu un dārzeņu laukiem, pārejot uz Sudetu kalnu un vēlāk arī uz Alpu, pakrūti kņudinošajiem skatiem, kad ceļš brīžiem vijās gar aizas malu, kā mums, līdzenumos dzīvojošajiem, šķita, bīstami tuvu. Piestājām arī Grācā, kur, apskatījuši skaisto vecpilsētu, uzbraucām pilskalnā, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz pilsētu un Mūras upi. Otrās dienas vēlā vakarā bijām sasnieguši Horvātiju. Trešajā dienā, pa ceļam apskatījuši pasakaino Plitvices dabas parku ar nereāli dzidriem un gaiši zilzaļiem foreļu ezeriem un teiksmainajiem ūdenskritumiem, ar dziesmām baidījuši lietu, kuģīša apkalpei un citiem braucējiem par prieku, gremdējušies pārdomās par kara šausmām, caur autobusa logu vērojot pamestās, ložu apskrambātās mājas, vakarā sasniedzām gala mērķi – festivāla viesnīcu netālu no Rijekas, pašā Adrijas jūras krastā.
Nākamajā dienā, spītējot svelmainajai saulei, apskatīta Vrbnika, kas atrodas uz klints 49m augstumā, pašā jūras krastā, baudītas jūras veltes fišpiknikā, iepirktas ežu čības (stāsta, ka to Adrijas jūrā esot bīstami daudz – dažus redzējām), paspēts arī iemērkties jūriņā. Vakarā – galvenais festivāla koncerts Crikvenicas skaistajā piekrastē, ar jahtām rotātā jūras malā. No gides Aelitas stāstītā zinājām, ka Horvātijas trīs karoga krāsas- baltā, zilā un sarkanā, nozīmē – jūra, jahtas un sarkanie dakstiņu jumti. Crikvenicā un arī pārējās pilsētiņās par to varējām pārliecināties dabā. Fantastisks vakars, baudot Crikvenicas vecpilsētas šauro ieliņu burvību, piekrastes promenādi un festivāla koncertu, kurā bez latviešiem (Duvzare un Vēl, Luste, Ceiruletis un Imanta), uzstājās arī turki, grieķi, itāļi, ungāri, lietuvieši un igauņi.
Tika apskatītas Biserujkas stalaktītu alas, ar kuģīti aizbraukts līdz Košljunas salai, kur apmeklēts sens franciskāņu klosteris, pa kluso nobaudot arī vīģes no klostera dārza un paķerot kādu lauru lapu – suvenīru no tur augošajiem lauru krūmiem, lai jau mājās pārbaudītu: ir vai nav garšas atšķirības.
Ceļojumā uzzinājām par ungāru vīnu ražošanas vēsturi un tehnoloģijām. Un jautrai akordeona mūzikai skanot, baudījām vīnu un dziesmas, jo latviešu dziesmas zināmas arī šeit. Kā atzina vīna pagrabiņa gide, sen tik lustīga grupa neesot bijusi.
Tika izbaudīti Miškoļcu termālie baseini un garais mājupceļš. Mazliet vairāk kā 1500 km un esam mājās.
Ja kādam ir vēlēšanās labi pavadīt laiku jauku, jautru cilvēku kompānijā, pie viena uzturot sevi labā fiziskajā un emocionālajā formā, varat piebiedroties mums pirmajā mēģinājumā 4.oktobrī pulksten 17 Priekules kultūras namā.
DK “Duvzare” vadītājaInga Leive-Levite