Cilvēki novadā

Visu dzīvē nevar pabeigt

Latvijas Valsts brīvības svētku pasākumā 4.maijā Modrim tika pasniegts Goda raksts par ilggadēju darbu pašvaldībā, strādājot pie Priekules pilsētas un novada attīstības plāna, par stratēģiskām un radošām iniciatīvām un to īstenošanu dzīvē.

Ar maija iestāšanos savu teju 30 gadus ilgušo darbu pašvaldībā beidzis bijušais Priekules pilsētas un novada deputāts un Attīstības plānošanas nodaļas vadītājs Modris Baumanis. Tādēļ vēlējāmies noskaidrot un citiem pastāstīt par to, kā šajos gados aizritējis darbs pašvaldībā, kas radījis viņā gandarījumu un kas, iespējams, palicis nepadarīts.

Priekules skaistās meitenes

Dzimis rīdzinieks, skoloties sācis Mazsalacā, vēlāk pusaudža gados pārcēlies uz Priekuli – tā īsumā var raksturot Modra dzīves ceļu. Bet dzīvē jau viss nenotiek tik vienkārši. Modris stāsta, ka tētis bijis mācītājs, tādēļ viņa, trīs brāļu un vecāku dzīve vienmēr bijusi pakārtota Dievam un viņa norādījumiem.

Dzīvojot Mazsalacā, Modrim un ģimenei baznīcā vienmēr bijuši pieejami dažādi mūzikas instrumenti, tur iemācījies spēlēt tauri, kaut mūzikas skolā nav mācījies. Kad ģimene 1977.gadā uzaicināta kalpot Priekules baptistu draudzē, tēvs visiem brāļiem slavējis Priekules skaistās meitenes - kas gan puikām vairāk vajadzīgs?

Priekulē pabeigta vidusskola, spilgtā atmiņā viņam palicis skolotājs Skadiņš, kurš ar dažādu eksperimentu un piemēru palīdzību piesaistījis puišu uzmanību fizikai.

Modris stāsta: “Kā visi padomju laika puikas, gribēju būt par šoferi”. Tiesības iegūtas, izmācījies arī par atslēdznieku, vēlāk darba gaitas iesāktas strādājot par šoferi Priekules Lauktehnikā: “Tur biju vien pāris mēnešus, pēc tam – divi gadi armijā.” Ar sieviņu Guntu Modris iepazinies, kad jaunieši darbojušies nelielā jauniešu grupiņā baznīcā, kopā muzicējuši un sevi dēvējuši par tolaik tik populāro “Mazo ABBA” grupu.

Atgriežoties no armijas Modris strādājis meliorācijā un jau tad zinājis, ka vēlas strādāt par ugunsdzēsēju. Vēlāk ar neatlaidību un apstākļu sakritības dēļ tas arī izdevies un 28 gadi aizvadīti strādājot ugunsdzēsējos-glābējos par šoferi. Viņš stāsta, ka vienmēr dzīvē līdzās bijusi arī mūzika un paralēli darba gaitām, brāļa pierunāts, toreizējā Liepājas mūzikas vidusskolā neklātienē piecu gadu garumā apguvis vokālista prasmes. Jāsaka, ka tās lieti noderējušas 20 gadus diriģējot Priekules baptistu draudzes kori.

Strādāt kopējam labumam

Modris vienmēr bijis aktīvs priekulnieks un nereti ar saviem piedāvājumiem un idejām dalījies ar toreizējo pilsētas mēru Viesturu Maslovski. Atmodas laikā viņam un vēl dažiem jauniešiem uzticēts nostiprināt kara laikā nograutās Luterāņu baznīcas drupas. Vēlāk saņēmis piedāvājumu pretendēt deputāta amatam un 33 gadu vecumā Modris kļuvis par pilsētas valdes deputātu: “Tas nav nemaz tik vienkārši, gadu nācās mācīties, lai saprastu, kā lietas notiek.”

90.gadu sākumā visā valstī sākusies zemes reforma un privatizācijas procesi, tad sākts darbs Zemes komisijā, kura sākums bijis patiesi grūts: “Lielākie rakstu darbi pirms tam bijuši sacerējums vai ceļazīme”. Tomēr Modra aicinājums vienmēr bijis palīdzēt citiem, tādēļ apgūts daudz jauna, spējis nosaukt, kurā mājā kas dzīvo un kam kas pieder. Tajā laikā arī Jelgavā sācis mācīties zemes ierīcību, pēc divu gadu studijām sapratis, ka visus darbus nevar paspēt un mācības nācies pamest. Tomēr, kad Liepājā Atklāta Juridiskās koledžas filiāle, Modris bijis pirmo studentu rindās un ieguvis jurista palīga kvalifikāciju.

Viņš atzīst, ka pēc būtības ir pedants un vēlas, lai viņa iesāktie darbi tiktu paveikti perfekti. Tas traucējot ritēt lietām tā, kā tām ir jānotiek un apgrūtina darbu. Tomēr, strādājot pašvaldībā, izdevies panākt daudz labu lietu, Modris uzsver, ka deputātiem un darbiniekiem ir jāsaprot: “Jānoliek savas vēlmes pie malas un jāstrādā kopējam labumam, jābūt ar ilgtermiņa domāšanu, jāredz, kas būs vajadzīgs pēc gadiem 10 vai 20”. Liels prieks viņam ir par to, ka Priekulē viņa darba laikā izdevies uzbūvēt sporta halli, sakārtot ūdenssaimniecību, kā arī izbūvēt apļveida krustojumu: “Uz to mūs pamudināja ik gadu notikušās avārijas un bojā gājušie.” Jāsaka, ka šis projekts nav nācis viegli un piedzīvotas dažādas grūtības, tomēr Modris stāsta, ka viņš izdarījis visu, lai aplis tiktu izveidots, pārējais bijis Dieva rokās.

“Jo vadošākā amatā strādā, jo vairāk cilvēki vēlas runāt par savām problēmām,” stāsta Modris. Iedzīvotāji nereti nākuši klāt, lai runātu par samilzušo: “Arī laikā, kad vienkārši gribas ieiet veikalā un nopirkt desu, man bija jādomā par citiem, tas nogurdina.”

Novada attīstības plānošana

Kopš izveidots Priekules novads, Modra pārziņā bijusi novada attīstības plānošana, kuras ietvaros viņš meklējis veidus, kā piesaistīt līdzekļus pilsētvides attīstībai. Viņš lepojas, ka plānošanas periodā novads pamanījies piesaistīt ap septiņiem miljoniem: “Es visu daru no sirds un cik varu, tomēr visu arī nododu Dieva rokās, ja kas šeit būs paredzēts, tas būs”.

Lai arī viņam darbs pašvaldībā ir beidzies, Modris redz, ka darāmā ir daudz. Viņam prieks, ka sākta Valta birzs dīķu sakārtošana, tāpat būtu nepieciešams sakārtot stāvlaukumu pie Priekules slimnīcas. Pilsētas viesiem un atpūtniekiem vajadzīga un aktuāla varētu būt infrastruktūras izveide pie Kultūras nama dīķiem. Tomēr būtiskākais novada attīstībai un iedzīvotāju ērtībai būtu panākt Ilmājas ceļa asfaltēšanu.

Modris atzīst, ka ir mazliet žēl, ka nav sakārtotas ielas, bet pēdējā laika notikumi likuši viņam saprast, ka visu dzīvē nevar paspēt izdarīt, tas jāļauj darīt nākamajiem entuziastiem. Runājot par izsludināto konkursu uz Attīstības plānošanas nodaļas vadītāja amatu, viņš atzīst, ka labprāt tajā redzētu kādu apņēmīgu jauno priekulnieku ar redzējumu par novada nākotni: “Galvenais, lai šis darbinieks ir ar ilgtermiņa domāšanu, idejām par to, kas būs vajadzīgs viņa bērniem, lai šī vieta “dzīvotu””.

Atpūtā

Ikdiena Modrim ar Guntu paiet viņu mājā, kurai blakus nesen iekārtots viesu namiņš ar divām guļamistabām: “Ideja par viesu māju pieder bijušajai tūrisma organizatorei Daigai Eglei, kura zināja, ka mums ir tukšas telpas, mēs tikai ļāvāmies”. Arī šī nodarbošanās prasa laiku un uzņēmību, tomēr Modris ar smaidu atzīst, ka tagad viņam ir iespēja darīt to, ko gribējis jau jaunībā: “Man ir traktors, ar to braucu mežā un pats skrūvēju”.

Brīvdienas nereti tiekot pavadītas kopā ar dēla Filipa meitiņu Eimiju Martu, kura ciemojas pie vecvecākiem.

Vasaras mēnešos Baumaņu pārim patīk arī ceļot, pērn abi bijuši Vācijā, pabijuši Spānijā un citur. Arī šovasar Modris labprāt redzētu, kā dzīvo citur, tomēr konkrētu plānu vēl nav: “Galvenais, lai ir veselība, jo darāmā vienmēr būs, un šis bija brīdis, lai sapratu, ka jāapstājas, jo pēc iespējas ilgāk gribas būt kopā ar saviem tuvajiem.”

Līga un Inga