Cilvēki novadā

Vienam ar otru ir paveicies

Lielajās „Pūpolu” mājās kopīgi sadzīvo bērni no dažādām Latvijas vietām.

 Šajā klusajā svētku gaidīšanas un pārdomu laikā nereti ikvienam rodas domas par kādiem labiem darbiem vai skaļāk pateikta „Paldies”. Mūsu novadā ir ļaudis, kuri šādus labos darbus veic ikdienā par to neprasot skaļas pateicības. Ziemassvētku noskaņā ciemojos pie šī gada nominācijas „Goda novadnieks” laureātes, kalētnieces Rutas Ločmeles, kura daļu savas dzīves veltījusi aizbildnībā pieņemtiem bērniem. Izaudzināti trīs pašas dēli un neliedzot sirds siltumu un rūpes „Pūpolu” mājās auguši arī 12 pieņemti bērni, kuriem dzīve devusi iespēju vēlreiz sajust mājas. Mūsu sarunā piedalās arī Rutas dēls Ģirts ar sievu Baibu un bērniem Annu un Kurtu. Ģirts kā Kalētu pamatskolas sporta skolotājs un aktīvs pagasta iedzīvotājs šogad saņēmis novada apbalvojumu „Gada cilvēks Kalētu pagastā”.

Mājās vienmēr kā skudru pūznī

Jautāta par to, kā aizsācies laiks, kad mājās parādījās bērni, kuriem nepieciešama viņas palīdzība, saimniecei rodas nelielas šaubas un pārdomas, jo viss esot noticis ļoti dabīgi un organiski. Kad pašas bērni bijuši jau pusaudžu gados, iegādāta māja Kalētu nomalē. Mājas iepriekšējo saimnieku meitai Anitai tomēr vieta bijusi ļoti tuva, tādēļ pie Ločmeļu ģimenes viesojusies vasaras brīvlaikos un kad vien bijusi iespēja. Ruta arī atzīst, ka nereti pieskatījusi draudzeņu atvases, kādu laiku ģimenē augusi draudzenes meita, jo mamma devusies peļņā uz ārzemēm. Ruta pieņēmusi arī kādu puiku, kurš gan ja bijis pilngadīgs, tomēr, palicis bez pajumtes, šeit varējis justies droši. Šie bērni Ločmeļu ģimenē viesojušies vēl pirms Ruta kļuva par oficiālu aizbildni.

Kādu dienu saimniecei zvanīts no Vaiņodes internātpamatskolas, kurā esot astoņgadīga meitenīte, kurai ļoti nepieciešamas mājas un ģimenes siltums. Kad Ruta braukusi iepazīties, bijis Ziemassvētku laiks. Aizbraucot meitenīte ļoti raudājusi, arī pašai sanācis nobirdināt kādu asaru. Rutai šķitis: „Nu, kur gan likt bērnu, kurš visu laiku raud!”, tomēr sākoties svētku pasākumam pie eglītes, meitenīte nomierinājusies un no tās dienas Rutai pieķērusies. Tā Ločmeļu ģimenē pirms piecpadsmit gadiem ziemas vidū ar vasaras apaviem kājās ienākusi Aelita. Meitene bijusi par iemeslu, lai Rutas ģimene oficiāli kļūtu par audžuģimeni. Jau nākamajā gadā paziņa no Liepājas bērnu nama piedāvājusi vasaras mēnešos rūpēties par divām māsiņām Alisi un Kristīni, kuras palikušas bez vecāku rūpēm. Kristīne slimības dēļ ģimenē nav palikusi, tomēr Alise šogad pirmo gadu, sasniedzot pilngadību, dzīvo atsevišķi. Jāsaka, manāms, ka šobrīd ģimenes mamma par viņu ir uztraukusies. Jā, mamma, jo intervijas laikā mazākie bērni Rutu dēvē par mammu.

Ģirts, jautāts par viņa un brāļu sajūtām, kad ģimenē ienākuši citi bērni, atbild, ka mamma vienmēr esot jautājusi ko darīt. Ģimenē vienmēr viss izrunāts. Ruta atzīst, ka arī tagad, ja viņa ar kādu netiekot galā, talkā tiek aicināts dēls, kurš ar bērniem aprunājas un ja vajag pasaka kādu stingrāku vārdu.

Bērni - no visas Latvijas

Šos Ziemassvētkus „Pūpolos” sagaidīs Dace, Sandijs, Linda, Ričards, Adrians un Kaspars no dažādām Latvijas pilsētām un novadiem. Rutas ģimenē bijuši bērni no Priekules novada, Līgatnes, Līvāniem, Kolkas, Grobiņas, Liepājas un Brocēniem.

Katrs ir savādāks un saimniece domā, ka ar bērniem, kuri dzīvojuši viņas paspārnē, viņai ļoti paveicies. Liekas, ka ģimene kopīgiem spēkiem prot bērnus ievirzīt pareizajā dzīves ceļā. Ar vienu no puikām iepriekšējā audžuģimenē bijušas lielas problēmas, viņš bēdzis no mājām, negājis uz skolu, strīdējies, tomēr Ruta saka, ka viņa neko no tā nejūt un nesūdzas. Ģirts atzīst, ka viņam žēl, ka puika pie viņiem nonācis tikai tagad, jo viņš ir arī labs sportists. Puika pat esot teicis, ka viņam tagad pat prātā nav ienācis mukt vai kaut kur pazust.

Tomēr Ruta atzīst, ka brīžiem esot grūti, jo pati vēl strādā pilnas slodzes darbu. Bērni gan esot lieli palīgi gan māju izkurinot, gan malku sanesot un ēst uztaisot, šie pienākumi ģimenē ir sadalīti.

Palīdz arī „lielajā dzīvē”

Lai gan audžuģimenes pienākums ir par bērniem rūpēties līdz pilngadības sasniegšanai, Ruta un Ģirts atzīst, ka par ikvienu tomēr sava rūpe tiekot turēta. Citam jāpalīdz finansiāli, citam tikai jāapjautājas, kā klājas vai jālīdz kaut ko sarunāt. Ir arī tādi, ar kuriem neesot vairs nekāda kontakta, tomēr Ruta sazinās arī ar citu novadu sociālajiem darbiniekiem, lai kaut vai nedaudz, tomēr uzzinātu, kā klājas viņas audzinātajiem.

Rutai ļoti žēl, ka tad, kad bērni kļūst pilngadīgi un no viņas aiziet, viņiem nav nekāda nodrošinājuma, ja neskaita 64 eiro pabalstu. Liepājas bērniem ejot pavisam grūti, jo, lai arī skaitās, ka viņiem pienākas dzīvoklis Liepājā tos ierādot ļoti bēdīgā stāvoklī.

Ločmeļu ģimene novēl ikvienam sajust sevī vēlmi palīdzēt un atbalstīt savus līdzcilvēkus viņiem grūtā brīdī. Un tiem, kuri to jau dara, spēku un izturību arī turpmāk.

Līga Svara