Cilvēki novadā

Sūrs darbs - saldi augļi

Irēna ar smaidu saka, ka sevi vairāk jūt kā lauksaimnieci, nevis uzņēmēju.

Oktobris ir mēnesis, kad visi zemes darbi ir gandrīz pabeigti un, priecājoties par pēdējām dzeltensarkanajām lapām kokos, gatavojamies ziemai. Zied vēl pēdējie dārza ziedi un plašajos laukos iesēts jaunais sējums. Ir laiks, kad varam atskatīties uz šo ražas gadu un salīdzināt to ar iepriekšējiem, tādēļ ciemojāmies pie vieniem no novada lielākajiem graudkopības uzņēmumiem SIA „Ruģi” īpašniekiem Petra un Irēnas Indriekiem.

Bez darba nekas nerodas

SIA „Ruģi” dibināta1996.gadā. Pirms SIA tapšanas Petrs un Irēna jau bija nodibinājuši uzņēmumu, kurā nodarbojušies ar kombinētās lopbarības un dažādas tehnikas tirgošanu. Tāpat, iepirkuši graudus un tā rezultātā radusies ideja par savas maizes ceptuves izveidi. Priekules slimnīcas telpās izveidojuši nelielu ceptuvi un veikaliņu, kurā iedzīvotāji varējuši iegādāties tikko ceptu, siltu maizīti. Bet 1995.gadā atvēruši pirmo pašapkalpošanās veikalu Priekulē, kurš pastāvēja vairāk kā desmit gadus. Irēna pastāstīja, ka tā ir bijusi laba „dzīves skola” un lieliska pieredze. Runājot par to, kurš tad ir tas „vilcējspēks”, Irēna stāsta, ka tas esot Petrs, kaut ikdienā šķiet, ka ir tieši otrādi.

Intervijā Irēna atklāj, ka pēc veikala likvidācijas domājot par uzņēmuma izaugsmēm sākuši no zemniekiem iepirkt graudus, kurus veduši malt uz „Dobeles dzirnavnieku”. Sākumā gājis ļoti labi, arī nopelnīt varējuši. Tomēr ar laiku iepirkt graudus nācies arvien grūtāk un tāpēc nolēmuši, ka tos audzēs paši. Sākumā apstrādājuši  30 hektāru zemes, bet nu jau tie ir 860 hektāri. Pārsvarā gan īpašumā esošā, gan nomājamā zeme atrodas Priekules un Kalētu pagastos un tajā tiek audzēti rudzi, kvieši, rapsis un šogad pirmo reizi arī pupas. Visa audzētā produkcija tiek eksportēta un Latvijā paliek ļoti neliela daļa.

Iegulda uzņēmuma attīstībā

Jau 1997.gadā uzņēmums, lai celtu savu produktivitāti, sācis nomāt Kalētu pagastā esošo graudu kalti, kuru 2003.gadā iegādājušies īpašumā, ņemot kredītu. Saimnieki gan uzsver, ka nu kalte un nauda, kas tajā ieguldīta, atpelnīta vairākkārt un ir „zelta vērtē”. Pateicoties dažādiem Lauku Atbalsta Dienesta projektiem saimniecība savā īpašumā ieguvusi tehniku - traktoru, arklu un sējmašīnu, šogad iegādāti divi jauni kombaini graudu kulšanai. Arī kaltē projekta ietvaros iegādāta jauna, moderna kaltēšanas iekārta, par ko sevišķi priecīga ir Irēna, jo šī bija pirmā sezona, kad vairs nebija jāceļas naktī, lai brauktu uz kalti un regulētu temperatūru. Liekas, ka Irēna ir viena no retajām uzņēmējām, kura saka, ka valsts kontrolējošo dienestu pārbaudes viņu netracina, viņa to uztver kā normālu lietu, kas reizēm ļauj ieraudzīt pašiem savas kļūdas.

Jautāti par to, kā apguvuši zināšanas, kuras nepieciešamas darbojoties šinī jomā, viņi atzīst, ka tās nākušas pašmācības un dažādu informatīvo semināru rezultātā. Daudz dodot arī dažādi kopīgi atpūtas braucieni ar šīs jomas pārstāvjiem, kuros visi apmainās savām zināšanām un dažādām pieredzēm.

Ikdienas uzņēmuma ritējumā katra darbi tajā ir sadalīti. Saimnieks atbild par tehniku un to, lai viss tiktu laicīgi izdarīts, Irēna - par sējas un citu darbu plānošanu. Uzņēmumā pastāvīgi tiek nodarbināti pieci strādnieki, vasaras sezonā vēl astoņi palīgi.

Runājot par grūtībām ar kādām nākas saskarties Irēna atklāj, ka tikai reizi ir bijis tā, ka licies- nu jāmet miers- tas bijis 2002.gads, kad bijusi ļoti sausa vasara un raža minimāla. Arī šis graudkopjiem esot smags gads,  pavasarī ziemas pliksala dēļ nācies pārsēt daudz sējumu, arī ievāktā raža ir gandrīz uz pusi mazāka kā labākajos ražas gados. Lielus zaudējumus rada arī meža dzīvnieki. Irēna uzskata, ka arī šobrīd notiekošās reformas un izmaiņas zemnieku tiešmaksājumos, spiež mazos zemniekus pārtraukt savu darbību. Saimnieku pieredze liecina, ka arī labas peļņas gadā, nopelnītā nauda ir „jāpietur”, jo nekad nevar zināt, kāds būs nākamais.

Rod laiku arī pilnvērtīgai atpūtai

Nu jau sešus gadus saimnieki dzīvo jaunuzceltajā mājā. Jāpiebilst, ka Indrieku ģimenes privātīpašums ir viens no sakoptākajiem pilsētā, par ko saņemts arī apbalvojums. Blakus privātmājai pērn iegādāts arī blakus esošais īpašums, kurš jau sakārtots- tajā uzcelta pirts un siltumnīca, kurā gozējas tomāti. Irēna stāsta, ka to, ko var, izvēlas audzēt pati, jo tad ir pārliecināta par pārtikas izcelsmi. Turpat top arī neliela kūts, kurā Irēna plāno audzēt vistas un gailīšus: „Tikai tāpēc, lai es zinātu, ko ēdu!”

Liekas, ka Indrieku pāris ir nemitīgā kustībā. „Es parasti ātri padaru darbus, it sevišķi tos, kuri man nepatīk. Visgrūtāk ir ziemas periodā, jo tas ir laiks, kad darbu ir mazāk, bez tā nevaru, tad jūtos slikti,” stāsta saimniece. Runājot par atpūtu, viņi atzīst, ka arī tai atliekot pietiekami daudz laika. Abiem patīk apceļot eksotiskās valstis, pērn pabijuši Dienvidāfrikā, šogad - Jamaikā, ir bijuši arī Kanāriju salās un Portugālē. Tāpat kopīgi tiek apmeklēti dažādi pasākumi, balles un ģimenes saieti. „Lai skaisti dzīvotu, ir smagi jāstrādā,” apgalvo saimniecības īpašnieki.

Līga Svara un Inga Dārzniece