Cilvēki novadā

Man patīk dzīve – tā ir kā rasols

2016.gada Goda novadnieka titulu pašvaldība piešķīrusi uzņēmējam Vaclovam Kadaģim un Priekules vidusskolas skolotājai Agitai Rukutei - par nesavtīgu un inovatīvu pedagoģisko darbu un patriotisma kaldināšanu skolēnos. Sarunai ar Agitu uz vidusskolu devāmies vēlā pēcpusdienā, kad stundas beigušās un skolas gaiteņi jau tukši.

Lauku meitene pilsētā

Agita pastāstīja, ka nu jau teju desmitgadi viņa jūtas kā priekulniece: “Šķiet, pilsēta un iedzīvotāji mani pieņēmuši”. Aizputes pagasta iedzīvotāju Agitu - vecāko no piecu bērnu ģimenes - uz Priekuli 1985.gadā atvedusi mīlestība. Lauku meitenei Priekule likusies liela pilsēta ar tādām pilsētas “ekstrām” kā siltais ūdens un mierīga dzīve savā dzīvoklītī.

Tanī pat laikā Priekules vidusskolā meklēta jauna Latviešu valodas skolotāja un Agita sākusi strādāt šeit. Trīs gadus pirms tam viņa par skolotāju strādāja Apriķu skolā, kur arī sapratusi, ka pedagoga darbs ir viņas aicinājums. Paralēli sekojušas studijas.

Agita nāk no lielas saimes un ģimenes tradīcijas lauku mājā bijušas stingras. Daudz bijis jāstrādā, bet  tādējādi ticis ieaudzināts, ka katrs darbs, liels vai mazs ir jāpadara pēc labākās sirdsapziņas. Vecāku lauku mājas Aizputes pusē joprojām ir vieta, kurā tiekas visu paaudžu radi, viena no tradīcijām, kura tiek kopīgi atzīmēta, ir ikviena kāzu jubileja. Šādās reizēs tiek arī daudz muzicēts, jo tēvs spēlē akordeonu, bet Agitai patīk dziedāt. Dziedāšana ir viens no Agitas nepiepildītiem sapņiem, jo pēc vidusskolas beigšanas gribējusi mācīties par vokālisti, bet vecāku nostāja bijusi stingra – tā nav nopietna profesija.

Skolotājam nav tiesības nezināt

Tagadējā vēstures skolotāja atzīst, ka darbs viņai ikdienas nesot jaunus pārsteigumus un atziņas: “Esmu redzējusi, kā izaug bērns, kā “aug” viņa domu lidojums”.

Pasniedzot vēsturi, Agita mācību procesā cenšas iesaistīt audzēkņus, strādājot interaktīvi: “Veicam dažādas salīdzinošās ekspedīcijas, piemēram, esmu likusi bērniem skolas gaiteņos staigāt pa apli, tādējādi iepazīstinot audzēkņus art to, kā tas bija manā skolas laikā un kā to darījām mēs”. Šī eksperimenta pirmās minūtes skolēniem šķitušas aizraujošas, tomēr, kad apiets jau piektais vai sestais aplis, saprasts, ka mūsdienu bērniem tas nebūt nav piemērots.

“Skolotājam nepārtraukti ir jāmācās,” atzīst Agita. Viņa stāsta, ka skolotājam nav tiesības kaut ko nezināt, liels palīgs mūsdienu pedagogam ir internets un modernās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var vairāk paveikt un ātrāk uzzināt. Tomēr arī bērni tagad esot prasīgāki: “Viņi dzīvo kā skārienjūtīgais telefons – ātri un tūlīt, tomēr dažubrīd es domāju, ka reti kurš pieaugušais spētu izdarīt visu, kas tiek prasīts no bērniem,” atzīst Agita.

Ik gadu novembrī kopā  ar skolēniem tiek gatavoti vēlējumi dzimtenei un katru reizi darbos ir kas tāds, kas paliek atmiņā. Agita stāsta, ka viņas skolniece Dārta Leimane savā darbā “Mana Latvija” raksta “Cik maza ir mana Latvija, bet tajā ir simtiem iespēju”, šis teikums arī pedagoģei licis apjaust, ka šeit mēs tiešām varām izbaudīt neskaitāmi daudz iespēju un sasniegt, ko vien vēlamies. Valsts svētku laikā skolā tiek veidotas arī dažādas aktivitātes: “Dekorējam klasi, piedalāmies lāpu gājienā Aizvīķos, skolā notiek svētku koncerts, šogad būs arī jaunumi - fotoizstāde un orientēšanās spēle “Kā tu pazīsti Priekuli?”

Agita ir lepna, ka Priekulē dzīvo un darbojas ļoti spēcīgas ģimenes, no kurām nāk bērni ar patriotisku attieksmi pret dzimteni. Lai arī ikdienā tā nešķiet, bet mūsu novadā Agitasprāt dzīvo daudz spēcīgu un patriotiski noskaņotu cilvēku, kuriem arī sirdī skan uz Lāčplēšu akmens Aizvīķos iegravētie vārdi “Latvju tauta, stāvi taisni!” – tas ir teikts par mums tagad, par katru ģimeni un visiem kopā.

Piepildīt brīvo laiku mācoties visu jauno

Skolotājai ir arī vairāki vaļasprieki, par kuriem zina gan draugi, gan radi. Viens no tādiem ir dažādu dārzeņu un augļu konservēšana. Šis ir process, par kuru Agita stāsta ar aizrautību un interesi, jo atklājas, ka viņa ir arī veselīga uztura piekritēja un nereti savos gastronomijas meistardarbos viņa, piemēram sāli vai etiķi aizstāj ar līdzvērtīgiem dabas produktiem. “Tā nu ir sanācis, ka tradicionāli šinī vai Ziemassvētku laikā daļu no sevis pagatavotā arī ziedoju labdarībai vai iepriecinu kolēģus,” stāsta Agita. Viņas meistarstiķis esot ceriņziedu vai priežu čiekuru sīrups un visu vajadzīgo, apbraucot tuvējo Priekules apkārtni ar velosipēdu, Agita savāc pati.

Redzamākais Agitas vaļasprieks ir fotografēšana, tā Agitas dzīvē ienākusi pēc neilgas dzīves Vācijā, kad viņai uzdāvināts pirmais fotoaparāts: “Iekšā bija 36 kadru filmiņa, no tiem izdevies nebija neviens. Ar nākamo jau veicās labāk”. Vēlāk mācījusies mirkļus tvert arī ar digitālo fotoaparātu, tas nesis jaunu vajadzību mācīties: “Man vienmēr ir izvēle – mācīties vai ne. Man patīk dzīve – tā ir kā rasols. Tik dažādas sastāvdaļas kopā,” smaidot saka Agita.

Līga Svara un Inga Dārzniece