Cilvēki novadā

Lepni varu teikt „Esmu patriots!”

 Ziemas pašā vidū mēs devāmies uz Bunkas pagasta Tadaiķiem, „Ģildēnu” mājām, kurās saimnieko Ivars Vītols ar ģimeni. Ivars pazīstams kā Privātās sanlietu krātuves īpašnieks un aktīvs novada iedzīvotājs.

Mazs bērns - vagonā uz Sibīriju

Saimnieks laipni sagaida mūs, aicina pie galda un sākot sarunu ar lepnumu uzsver, ka mājas, kuras mantotas no vecvecvecākiem, ir nu jau ap 200 gadu vecas un nav piedzīvojušas eiroremontu vai kapitālu pārbūvi. Viņš stāsta, ka tikai pašu spēkiem veikti nelieli kosmētiski remonti, kas mājai saglabājis veclaicīgo šarmu.

Ivara tēvs ticis iesaukts armijā, kad puika bijis pavisam mazs, bet ar māsiņu mamma vēl bijusi tikai gaidībās, tēvs 1944.gadā kritis kaujā Baltkrievijā. „1949.gadā vectēvs, pie kura dzīvojām, skaitījies viens no lielākajiem zemniekiem Tadaiķu apkārtnē, tādēļ bijis „sarakstos” un bijis paredzēts izsūtīt uz Sibīriju,” stāsta Ivars. Tomēr liktenim labpaticies izstrādāt ļaunu joku un 25.marta dienā, kad sētā ieradušies vīri garajos ādas mēteļos, ne Ivara mammas ne vectēva mājās nav bijis, tā vietā karavīri no mājām paņēmuši Ivaru, viņa mazo māsiņu, omi un tanti, kura laimīgā kārtā tomēr izglābusies.

Jautāts par Sibīrijas atmiņām, kuras palikušas viņam kā mazam bērnam, Ivars stāsta, ka nekādu īpašo jau neesot: „Atceros tikai, ka ļoti gribējās pankūkas, kuras protams neviens nevarēja dot.” Pēc vairākiem mēnešiem, kas bija pavadīti vagonos ceļā, kādā pilsētā tālumā iebraukuši tikai maija sākumā. Viņš smej, kā turienes ļaudis ar īpašu attapību nav izcēlušies un, piemēram, pienu pārdošanai sievas nesušas emaljētos naktspodos, jo nav zinājušas, kam tie paredzēti. Ivaram tieši tā gada rudenī bijis jāsāk skolas gaitas un, kaut valodu nav pratis, to arī sācis darīt.

Pateicoties mammas centieniem, Ivars ar māsu bijuši vieni no pirmajiem, kuri 1954.gada jūlijā atgriezušies Latvijā pie saviem mīļajiem: „Izkāpām Tadaiķu stacijā un pa ceļam uz mājām kaimiņi mūs cienāja ar zemenēm, tādas ogas pat redzējis nebiju."

„Ģildēnu” mājas padoju laikā piedzīvojušas lielu ļaužu plūsmu, jo tajā bijusi iekārtota bibliotēka, kurā Ivara tante strādājusi par bibliotekāri.

Sirdsdarbs- zemessardzē

Izmācījies Tadaiķu skolā, Ivars strādājis celtniecības un galdniecības darbus šeit pat – Tadaiķos, bet vēlāk Liepājā pabeidzis šoferu skolu un trīs gadus aizvadījis dienestā, pēc kura ceļi atkal atveduši uz mājām, strādājot par šoferi. „Tajā laikā ik nedēļas nogali apkārtējos ciemos notika balles, kādā no tām iepazinos ar savu nākamo sievu Edīti,” smaidot saka Ivars. Nosvinētas kāzas un jaunā ģimene dzīvi sākusi Liepājā, kur Ivars strādājis par šoferi Patērētāju biedrībā, bet kundze darba mūžu aizvadījusi tipogrāfijā. Ģimenē dzimusi meita Dace un dēls Juris, kuri nu jau devuši arī četrus mazdēlus.

Jau vairāk kā 40 gadus Ivars ir arī mednieks, bet 28 gadus bijis arī Tadaiķu mednieku biedrības vadītājs: „Nu jau vairs ne - lai jaunie darbojas.”

Ivars ar pārliecību saka: „Esmu patriots!” Un deviņdesmito gadu sākumā bijis Tautas frontes vadītājs un piedalījies barikādēs Rīgā. Tomēr, šķiet, ka saimniekam acis iedegas stāstot par savām zemessarga gaitām. Zemessargs Ivars ir kopš pirmās tās dibināšanas dienas un strādājis gan muitā, gan ostā, gan ūdenslīdēju centrā par apsargu, bijis arī Vada komandieris. Strādājot savai valstij, Ivars izpelnījies arī Aizsardzības ministra apbalvojumu „Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā”.

Ar skumju noskaņu Ivars atzīst, ka atvaļināts, sasniedzot 55 gadu vecumu, tomēr labprāt savu darbu veiktu joprojām. Viņš ir Zemessargs-veterāns un vēl pērn bijis uz mācībām: „Mācījāmies spiegot,” saka viņš.

Krātuve rodas, jo žēl izmest vēstures lieciniekus

Deviņdesmito gadu beigās, kad Ivars ar ģimeni atgriezies „Gildēnos”, nedomājot sācis pieturēt un krāt dažādas apkārtnē atrastas lietas, kā pirmo viņš atceras netālu no mājām atrasto tanka stobru. Tīrot un kārtojot mājas, kurās padomju laikos dzīvojuši un pabijuši neskaitāmi daudz cilvēku, atrastas daudz lietu,kuras bijis žēl izmest.

Vītolu ģimenes veidotā privātā senlietu krātuve ir tipiska 19. gadsimta vidū celta lauku sēta, kuru varētu salīdzināt ar Kurzemes sētu brīvdabas muzejā. Mājai saglabājušās visas palīgēkas – klēts, stallis ar uzbrauktuvi, pagrabs un pirts. Klētī iekārtota atrasto senlietu glabātava – visas senās lietas ir atrastas “Ģildēnu” īpašuma 18 ha teritorijā. Šeit atrodami vācu un krievu armijas ieroči, kara atribūtika un munīcija, kas aizņem lielu daļu krājuma. Seno lietu krājums dod priekšstatu par lauksaimniecisko ražošanu un daudzām reiz lietotām sadzīves lietām.

Saimnieks pastāstīja, ka pērn, Tūrisma rallija ietvaros viņa sētu apmeklējuši ap 600 interesentu : „Tas bija iespaidīgs pasākums.” Tomēr ar skumjām viņš atzīst, ka daudzi, sevišķi jaunieši, neatpazīst senos darbarīkus. Tāpat seno lauku sētu nereti brauc skatīt interesenti no apārtējiem novadiem, pērn šeit pabijuši arī vācu un norvēģu tūristi. 

Ivaram lielu gandarījumu sagādā uzņemt ciemos arī novada seniorus, par tradīciju kļuvušajā pasākumā „Senioru zaļumballe”, viņš uzsver, ka arī šogad labprāt gaidīs viesus savā sētā.

Līga Svara un Inga Dārzniece