Cilvēki novadā

Ja ko dari, tad līdz galam!

Skolotāja profesijā Agrita aizvadījusi teju 35 gadus, par ko pati ir patīkami pārsteigta.

Sācies atkal jauns mācību gads. Skolēniem un skolotājiem mācību gadu sākums ikreiz ir satraukumu pilns un aizraujošs.

Mums katram dzīves laikā ir jāpieņem ļoti daudz izvēles, ar kurām mēs veidojam savu dzīvi. Viena no tām ir profesijas izvēle, ar kuru bieži vien pavadām visu savu dzīvi. Tieši tāpēc profesijas izvēle ir ļoti svarīga. Ir profesijas, kas nes lielu atbildības sajūtu un tā ietekmē citus. Viena no šādām svarīgākajām un atbildīgākajām profesijām ir skolotājs. Tāpēc īsi pēc 1.septembra devāmies uz Kalētu pamatskolu pie skolotājas, kalētnieces Agritas Otaņķes, kura šajā profesijā nostrādājusi gandrīz 35 gadus un kā pati atzīst: “Skolotājs nekad nenoveco un ir mūžam jauns”.

Pirmais skolotājs - kā piemērs

Skolotājs ir profesija, bez kuras neviens no mums nespētu iztikt, jo tas ir cilvēks, kas jau no bērnības mūs apmāca, un iemāca gan zinātniskas lietas un teorijas, gan arī dzīvei nepieciešamās zināšanas. Skolotājs ir arī kā atbalsts un cilvēks, kas cenšas iemācīt pašu labāko, lai panāktu to, ko spējam. To, cik svarīga ir bērna pirmā tikšanās ar audzinātāju, uzsver arī Agrita un stāsta, ka viņas pirmā skolotāja bija kā piemērs, kurai līdzināties: “Skolotāja Velta Strēle bija līdzsvara un miera paraugs tam, kā jāstrādā skolotājam”.

Absolvējot Priekules vidusskolu Agrita nav domājusi studēt pedagoģiju - to ieteikusi kāda dzīves gudra pasniedzēja. Arī kļūšana tieši par pamatskolas skolotāju bijusi nejaušība jeb drīzāk- nepacietības rezultāts. Kad vajadzējis iesniegt dokumentus augstskolā, māsas labo atsauksmju mudināta, vēlējusies mācīties matemātiķos, tomēr uzņemšanas kabineta durvis bijušas ciet un dokumenti iesniegti pamatskolas pedagoģijas un metodikas apguvei.

Ar mīlestību par Kuldīgu

Savas darba gaitas Agrita sākusi Kuldīgas 2.vidusskolā, kur viņa tikusi arī pie savas pirmās patstāvīgās dzīvesvietas, mazas istabiņas. Šo pilsētu un darba vietu viņa atceras ar sevišķu maigumu un mīlestību. Par “Kurzemes sirdi” viņa varētu stāstīt gari un plaši, viņa joprojām katru gadu vasaras atvaļinājumos dodas turp, lai pavadītu nedēļu Kuldīgas pilsētu svētku noskaņās. Tiekoties ar bijušajām kolēģēm viņai nudien neesot sajūtas, ka šeit pavadījusi vien trīs gadus, tās ir brīnišķīgas atmiņas un kuriozi par kuriem vēl tagad satiekoties nāk smiekli.

Tālāk Agritas pedagoga ceļš vedis uz Nīcu, kur viņa apprecējusies un piedzimuši bērni Ieva un Gatis, kurš dāvājis mazo mazmeitiņu Dārtu. Agrita par mazmeitiņu stāsta ar lielu sajūsmu un labprāt savu brīvo laiku pavada kopā ar viņu. “Tās ir jaukākās un saulainākās dienas,” atzīst Agrita. Neviens no bērniem nav izvēlējušies iet mammas pēdās un kļūt par pedagogu, bet Agrita priecājas par to, ka dzīvo un strādā tepat Latvijā.

Kalētos uz vecāku mājām Agrita ar ģimeni atgriezusies pirms 24 gadiem, kad sākusi strādāt par skolotāju Kalētu pamatskolā.

Lielākais gandarījums- skolēnu panākumi

Agrita stāsta: “Nekad nav bijusi sajūta, ka negribas iet uz skolu, jo ikdienā nav laika domāt par slikto.” Skolotāja darbā neesot divu vienādu dienu vai vienādu audzēkņu, arī situācijas ik dienu ir dažādas. Par to, kā mainījies skolas bērns šo gadu laikā, pedagoģe zina stāstīt: “Skolēns ir kļuvis daudz gudrāks, labāk prot apieties ar dažādām tehnoloģijām, tomēr fiziski nav tik izturīgs un trūkst pacietības”. Viņa arī atzīst, ka skolā nereti var novērot māju uzvedības un kārtības “spoguli”. Viņa stāsta, ka tagadējā audzināmā klase viņai esot Dieva dota: “Pedagogam tāda var tikt dota reizi vai divas mūžā,” visi skolēni ir zinātkāri, pacietīgi, darboties griboši, arī vecāki aktīvi piedalās skolas dzīvē.

Agrita nepiekrīt apgalvojumam, ka lauku bērni nav tik gudri kā pilsētnieki. Viņasprāt tieši Kalētu skolas bērni ar augstiem rezultātiem ir piedalījušies dažādās starpnovadu un valsts mēroga olimpiādēs. Un tas ir lielākais gandarījums šajā darbā, jo skolotāju darbs nes augļus tikai tad, ja dārzs tiek rūpīgi kopts.

Kalētniece atzīst, ka, darbā iesaistot modernās tehnoloģijas, sākumā bijis patiesi grūti, tomēr māsasvīrs Dzintars Kudums iedrošinājis mācīties visu jauno, un tagad tas viņai nesagādā problēmas. Viņas dzīves pārliecība ir, ka viss, kas darāms ir jāpadara līdz galam un būt par skolotāju, tas ir aicinājums.

Līga Svara un Inga Dārzniece