Cilvēki novadā

Izsūtījums māca dzīvot taupīgi

Marta beigas šogad aizritēs Lieldienu gaisotnē ar dažādiem svētku pasākumiem visā novadā. Lieldienu gaidīšanas brīdis ir miera un klusuma laiks. 25.martā atzīmēsim ne tikai Lielo piektdienu, bet arī Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Ik gadu šo notikumu vēstures liecinieku kļūst arvien mazāk, tādēļ mūsu pienākums ir uzrunāt un pierakstīt dažādu ļaužu atmiņas no šiem ne visai patīkamajiem vēstures notikumiem. Pateicamies priekulniekam Ērikam Vilnim Jānaitim, kurš bija ar mieru dalīties ar savām atmiņām par piedzīvoto un citiem dzīves notikumiem.

“Vilnim iedeva baltmaizi”

Lai gan pasē priekulniekam rakstīti divi vārdi, viņš atzīst, ka lielākā daļa tuvinieku un draugu viņu noteikti labāk atpazīst kā Vilni. Pasaulē Vilnis nācis Priekulē, 1940.gadā, kad ambulances telpas bijušas vidusskolas jeb Korfu muižas pils ēkā. Vilnis stāsta, ka mamma savulaik rādījusi, šķiet, uz tagadējā ķīmijas kabineta logiem - tur viņš esot dzimis.

1949.gadā, kad risinājušies liktenīgie notikumi daudzu latviešu ģimenēs, Viļņa ģimenes mājās ieradušies vīri, kuri izsūtījumam likuši gatavoties Vilnim, viņa mammai, kura bijusi māsiņas gaidībās, un citiem ģimenes locekļiem. Viņa tēvs tanī dienā nav bijis mājās un kaut kādā veidā, dēļ vagonu kavēšanās Priekules stacijā, tēvam izdevies Vilni dabūt ārā no vagoniem, kas paglābis viņu, deviņgadīgu puiku, no izsūtījuma šajā reizē. Pēc vairāk kā mēneša, kas ticis pavadīts ceļā, Viļņa mamma jaunajā dzīvesvietā netālu no Omskas pasaulē laidusi meitiņu.

Divu gadu laikā, kad mamma bijusi izsūtījumā, viņi saņēmuši tikai dažas ziņas par to, kur viņa atrodas un kā klājas. Kad pienācis 1951.gads, padomju valdība “ģimeņu apvienošanas nolūkos” uz tālajiem austrumiem izsūtījusi arī citus jau izsūtīto radiniekus, to vidū bijis arī Vilnis ar tēvu. Vilnis atceras, ka skolā, mācību stundu laikā, ieradušies vīri, kas pavēlējuši doties uz mājām, lai sakravātu mantas tālajam ceļam. Sarunas laikā jūtams, ka Vilnis jūtas mazliet neērti par to, ka nav salīdzināmi apstākļi, kādos izvesti ļaudis 1949.gadā, un tie, kādos “ceļot” nācies viņiem ar tēvu divus gadus vēlāk: “Braucām solīdos pasažieru vagonos”. Ceļā tēvs veicis pierakstus, kur viņi ir un kas noticis. Vilnis burtnīcā atradis ierakstu, kas veikts esot Maskavā: “Vilnim iedeva baltmaizi”.

Nonākot galapunktā, Vilnis saticies ar mammu un mazo māsiņu. Dzīves apstākļi nav bijuši nekādi labie, nelielā mājiņā dzīvojušas divas ģimenes, vienā mājas pusē - mamma ar mazo māsiņu un omi, otrajā - mammas brāļa ģimene. Šinī šaurībā vēl bija jāatrod vieta Vilnim ar tēvu.

Pirmais papiross

Jau tā paša gada rudenī Vilnim, kurš Priekulē mācījies 4.klasē, nācies sākt mācības 2.klasē, jo nav pratis ne vārda krieviski. Tomēr viņam kā bērnam ne tālais ceļš, ne arī jaunā dzīve nav likusies nekas briesmīgs. Gan ceļā, gan arī nonākot galā bijuši pazīstami cilvēki, arī priekulnieki, viņa vecuma bērni, ar kuriem pat sēdēts vienā skolas solā. Arī Irtišas upe, kura tecējusi gar ciemu, bijusi laba izklaides vieta bērniem - tur peldēts un makšķerēts. Ģimenei bijušas grūtības ar malkas iegādi, jo apkārt stepe vien bijusi, un Irtišas upē tika pludināti baļķi, kurus tad puikas mēģinājuši dabūt stāvajos upes krastos. Arī no govs mēsliem un salmiem veidots kurināmais.

Ģimenei kopīgiem spēkiem izdevies arī iekopt savu piemājas dārziņu, kas stepē bijis grūti izdarāms, vēlāk iegādāta arī gotiņa. Vilnis atceras, ka mamma tirgojusi sasaldētu pienu.

Pēcāk iegādāta arī atsevišķa neliela mājiņa, kurā varējuši dzīvot daudz labāk. Māja bijusi neliela koka būdele, kura kopīgiem spēkiem ar māliem un salmiem tikusi siltināta. Vilnis arī apstiprina daudzu latviešu teikto par to, ka vietējie iedzīvotāji Omskas apkārtnē nav izcēlušies ar īpašu attapību. Aizbraukušie latvieši tiem mācījuši, kā no baļķiem dēles izzāģēt, kā taisīt baļķu salaidumus un citas noderīgas lietas.

Nedēļas notikums bērniem bijis gājiens uz veikalu, kad mamma iedevusi rubli, par ko uz veikalu sešu kilometru attālumā gājuši iegādāt maizīti. Par rubli varēts nopirkt sešus kukuļus. Reiz Vilnis pa ceļam rubli pazaudējis: “Tad nācās dzīvot, kā mākam.” Kā lielāko gardumu priekulnieks atceras cukura gabalu, kuru puikas mērcējuši ūdenī un gardi nolaizījuši.

Kā jau pusaudžu gados pastrādāts arī pa nedarbam, jo reizēs, kad izdevies dabūt kādu kapeiku, puikas, kuri jutušies pietiekami lieli, iegādājušies papirosu pīpēšanai. Gadījies, ka mamma to nejauši arī atradusi.

Vilnis atceras, ka reiz saslimis ar šarlaku un aizvests uz Omskas slimnīcu, tur esot bijis labi, jo labi barots.

Atgriezties mājās

Vilnis atzīst, ka neatceras, ka tālumā būtu runāts par mājām vai Latviju, iespējams, to negribēja, iespējams, nedrīkstēja. Prombūtnes laikā Viļņa tēvs vairakkārt valdībai rakstījis lūgumus pēc apžēlošanas līguma un 1955.gadā viņa ģimene bijusi viena no pirmajām, kurai izdevies atgriezties atpakaļ mājās – Priekulē. Šeit Vilnis turpinājis mācības 7.klasē.

Vidusskolas laikā Vilnis sapratis, ka šo izsūtījuma gadu dēļ zaudējis divus gadus mācībās. Nevēlēdamies dienēt, sākumā pat mammai un tēvam nesakot, izņēmis dokumentus no vidusskolas un devies mācīties šoferu kursos, tomēr jau nākamajā gadā  nācies doties dienestā.

Vidusskolas laikā iepazinies ar nākamo sievu Ainu un, pēc atgriešanās no armijas, mīti gredzeni. Aizpērn pāris nosvinējis Zelta kāzas. Ģimenē sagaidītas meitas Inga un Inese un četri mazbērni. Vilnis ar smaidu saka, ka labprāt sagaidītu arī mazmazbērnus: “Slinki man tie mazbērni šinī jomā”.

Vilnis atzīst, ka būšana izsūtījumā arī ģimenes dzīvē mācījusi dzīvot taupīgi un nekurnēt. Viņš atzīst: “Lai vai kā mums iet, tomēr dzīvojam labi”. Visu mūžu Vilnis strādājis par šoferi tepat Priekulē, arī kā savu vaļasprieku viņš atzīmē tikai “ķimerēšanos” ap savu “žigulīti”, vēlāk arī ar znotu automašīnām. Tagad ikdiena Vilnim ar sieviņu tiek vadīta pelnītā atpūtā, tomēr viņš esot tas, kurš nevienam neatsaka palīdzību jebkādu jautājumu risināšanā.

Līga Svara un Inga Dārzniece