Cilvēki novadā

Dzīve nemīl tukšumu

Par Priekules novada pašvaldības tūrisma organizatoru strādā priekulnieks Uldis Strēlis.  Uz sarunu viņu aicinājām, lai vairāk iepazīstinātu novada iedzīvotājus ar Uldi, viņa plāniem tūrisma jomā, izdarīto, vaļaspriekiem un dzīvi. 

Uldis Strēlis ir dzimis un skolojies Priekulē, kā arī apguvis eifonija spēli Priekules Mūzikas skolā. Pēc pamatskolas absolvēšanas viņa ceļi aizveduši studijās uz Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu Rīgā, kur apguvis mūziķu ansambļa vadītāja prasmes. Kā Uldis stāsta, mūzika vienmēr bijusi liela daļa no viņa dzīves, tādēļ pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas sācis studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Ar spīdumu acīs viņš stāsta par to, kā studiju laikā spēlējis Nacionālajā bruņoto spēku orķestrī un atzīst, ka lēmums tajā vairs neņemt dalību nācis grūti: “Ziņu par to, ka esmu nolēmis turpmāk vairs nespēlēt šinī orķestrī nācās paziņot ar asarām acīs.” Studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā nācies pamest, bet jau neilgi pēc tam radusies iespēja studēt Kultūras koledžā, kurā Uldis ieguvis augstāko izglītību mākslas iestāžu pārvaldībā.

Darba pieredze Uldim līdz šim nav saistījusies ar kultūras iestādēm to tradicionālajā izpratnē, tomēr tā nebūt nav maza. Priekulnieks galvaspilsētā strādājis viesnīcu jomā un atzīst, ka šo biznesu nu pazīstot no abām pusēm. Viņš ar ģimeni joprojām labprāt izmanto iespēju nakšņot viesnīcās, par kuru sniegto pakalpojumu kvalitāti ir pārliecināts. Par savu ienesīgāko, bet tajā pašā laikā fiziski smagāko darba pieredzi Uldis atzīst darbu kādā uzņēmumā, kurš veido, iznomā un uzstāda skatuves lieliem koncertiem, viņš bijis lielo Dziesmu un deju svētku un “Prāta vētras” lielkoncertu skatuvju veidotāju vidū. Vēlāk sekojis darbs kādā degvielas uzpildes stacijā Rīgā.

Ar sirdi un dvēseli priekulnieks

Uldis stāsta, ka vēl vidusskolas laikā, dzīvojot dienesta viesnīcā, saticis savu sieviņu Artu. Jaunā ģimene dzīvojusi Jūrmalā un nereti no pilsētas kņadas un dzīves braukuši ciemos uz Priekuli pie Ulda vecākiem vai Aizkraukles pusi – pie sievas radiem. Viņš nekautrējas atzīt, ka labi pavadītās brīvdienas šeit, likušas domāt par atgriešanos dzimtajā pilsētā, un, kad viņu rokās nonācis kāds iedvesmojošs raksts par biznesa iespējām laukos, jaunā ģimene pieņēmusi lēmumu pārcelties uz dzīvi Priekulē.

Jau četrus gadus Uldis un Arta un nu jau mazais Krišjānis sevi sauc par priekulniekiem. Stāsts par dēliņa ienākšanu ģimenē ir emocijām bagāts. Jaunais pāris ir ļoti pateicīgs valsts atbalsta programmai neauglības ārstēšanai, pateicoties kurai pēc piecu gadu ilgas gaidīšanas ģimenē ienācis mazais Krišjānis. Mazulis ir aktīvs un prasa ļoti daudz uzmanības no abu vecāku puses, un nu jau nosvinējis savu pirmo dzimšanas dienu.

Sākot dzīvi Priekulē, iegādāts dzīvoklis, bet darba gaitas Uldi vedušas uz Liepāju. Par pagrieziena punktu savā dzīvē viņš atzīst iepazīšanos ar draugu Kristeru, kuram pateicoties Uldis saņēmis aicinājumu darbam Karostas cietumā par gidu. “Tā ir labākā darba vieta pasaulē! Darbinieks var kliegt uz klientu un saņemt par to algu,” smaidot saka Uldis. Viņš stāsta, ka šis darbs ar tūristiem viņam ļoti paticis, tomēr bijis arī nogurdinošs un grūts, jo ekskursijas jāvada trijās valodās, dažkārt tas jādara pat vienlaicīgi: “Interesanti jāpasniedz vēstures stunda ārzemniekiem, kas neko nezina un nesaprot par padomju laikiem, jauniešiem, kuri tikai aptuveni nojauš, kā lietas tad notikušas, un tiem, kuri tajos laikos dzīvojuši un varbūt pat pabijuši līdzīgās vietās.” Darbs Karostas cietumā ir sezonāls, bet vairojis viņa pārliecību, ka dzīvē iespējams jebkas un ir iespējams darīt jebko, kas tīkams. Sapnis par darbu radio Uldim bijis jau sen un, kad nejauši uziets sludinājums par to, ka Rietumu radio tiek meklēta ētera personība, viņš ierunājis savu klipu un kļuvis par rīta programmas vadītāju: “Klausītājiem tā varbūt nešķiet, bet darbs radio sev līdzi nes lielu sagatavošanās darbu, kuru neviens neredz.”

Dzīvojot Priekulē, aktīvajam priekulniekam radusies vēlme dejot tautiskās dejas, tā viņš sācis dejot VPDK “Duvzare”, tā sanācis arī iesaistīties pilsētas kultūras dzīvē un vadīt vairākus pasākumus Priekulē, kam sekojis piedāvājums sākt darbu kā tūrisma organizatoram novadā.

Tūrisma jomā darba netrūkst

Uldis novada pašvaldībā strādā teju gadu un atzīst, ka šis gads licis saprast, cik ļoti darbs valsts pārvaldē atšķiras no darba privātajā sektorā: “Lielu daļu darba laika aizņem informācijas sagatavošana, sadarbība ar Liepājas reģionālo tūrisma informācijas biroju un vietējiem tūrisma joma uzņēmējiem.” Pērn lielu atsaucību un publicitāti guva Ulda realizētais projekts – kokļu radību meistardarbnīca “Dari savu kokli 2016”, kura ietvaros nedēļas garumā katrs darbnīcas dalībnieks izgatavoja savu kokli. Pieteikties dalībai šajā darbnīcā varēja ikviens interesents ar vēlmi tikt pie sava latviešu tautas mūzikas instrumenta – kokles. Arī šinī gadā tiek plānots veidot šādu projektu: “Man jau bijis pirmais zvans no interesentiem par darbnīcām šogad”.

Novadā šogad taps vairāki putnu un dabas vērošanas maršruti: “Novada iedzīvotāji, iespējams, nezina, bet netālu no Gramzdas ir zivju gārņu kolonija.”

Tāpat viņš labprāt izveidotu novadā atrodamo kara laika ierakumu vietu karti ar bukletu ar informāciju par tiem, lai kopā ar novada skolēniem un citiem interesentiem tos apmeklētu.

Latvijas - Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā pērn novada pašvaldība startējusi ar diviem projektiem, par kuru realizācijai nepieciešamo atbalstu būs zināms līdz februāra beigām. Projektu ietvaros sadarbībā ar Lietuvas pilsētas Pluņģes pašvaldību plānots izveidot mūsdienīgu sporta laukumu pie Kalētu pamatskolas un veikt Priekules Zviedru vārtu rekonstrukcijas darbus, tajos varētu tapt Priekules novada Tūrisma informācijas birojs, izstāžu zāle un vēstures ekspozīciju zāle: “Projekti būs apjomīgi ne tikai būvniecības ziņā, tiem sekos dažādu kultūras pasākumu kopums, piemēram, Kalētu sporta laukuma noslēguma pasākumā varētu norisināties novada Ģimeņu svētki.”

“Dzīve nemīl tukšumu,” saka Uldis un, lai lietderīgi pielietotu savas ansambļa vadītāja prasmes, viņa vēlme ir Priekulē organizēt tādu kā folkloras ansambli post-folk stilā, kuru viņš pats arī varētu vadīt. Tomēr viņš arī saprot, ka darbs šādā virzienā prasa daudz laika un muzikantiem jāsaprot, ka to var darīt tikai no sirds un brīvprātīgi: “Mūzikai vecuma ierobežojumu nav”.

Nebaidīties no piedāvātām iespējām

Uldis stāsts, ka viena no labākajām lietām, ko viņa dzīvē devis internets ir koučsērfings. Tā ir iespēja bez maksas uzņemt savā mājā viesus no visas pasaules un pašam izmantot šādu iespēju. Ģimenes mājā viesojušies tūristi no Lietuvas, Ķīnas, Spānijas un arī no Latvijas. “Kad viesojas ciemiņi, tas ir ceļojums uz attiecīgo valsti, neizejot no mājām.” Arī Uldis ar sievu viesojies Varšavā pie latviešu puiša, kurš viņus lieliski iepazīstinājis ar skaisto pilsētu.

Jaunajā gadā Uldis aicina iedzīvotājus mainīt savu domāšanas veidu: “Sāc ar sevi!” Viņš aicina neskatīties uz citiem, bet ikvienam darīt to vislabāko, tas arī viņam ir lielākais šķērslis ne tikai privātajā dzīvē, bet arī darbā.

Līga Svara un Inga Dārzniece