Cilvēki novadā

Dzimusi skolotāja

Liels pārsteigums Lidijai saņemot Goda priekulnieces titulu bija apsveikums, kuru viņa saņēma no sava bijušā skolnieka latviešu mākslas zinātnieka un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša.

Šī gada Goda priekulnieces titulu pēc vairāku kolēģu un skolnieku ierosinājuma savā apaļajā 80 gadu jubilejā saņēma pensionēta vēstures skolotāja Lidija Treide. Skolotāja savu mūžu vadījusi Priekulē. „Vienmēr enerģiska un atsaucīga,” īsi un kodolīgi viņa tiek raksturota apbalvojuma pieteikuma anketā. Viesojoties pie savas kādreizējās vēstures skolotājas, liekas, ka nekas nav mainījies- aizrautība, stāstot un runājot par sava darba mūžu, Priekules vēsturi un visu novadā notiekošo, nepamet skolotāju joprojām.

Nākamā profesija- zināma jau bērnībā

Priekulniece atceras, ka jau bērnībā, viņai bijis skaidrs, ka viņas profesija būs pedagogs. Lidija atceras, ka bērnībā spēlējoties, viņa vienmēr tēlojusi skolotāju, jau tad iekārtojusi „skolēnu” žurnālu katrai klasei, mācījusi bērnus un likusi atzīmes. Skolotāja ar smaidu atceras, ka pirmoreiz stāvēt kaktā viņai likusi tieši vēstures skolotāja. Vēlāk, kad pabeigtas mācības Priekulē, viņas ceļš vedis uz Jelgavas pedagoģisko skolu, kurā iegūta pamatskolas skolotājas profesija. Viņa stāsta, ka pamatskolēniem pasniegusi gandrīz visus priekšmetus, izņemot sportu un mūziku.

Kā top skolotājs?

Jau 19 gadu vecumā Lidija uzsākusi savas darba gaitas Priekulē, lai arī pēc tā laika likumiem, viņa sākotnēji bijusi nozīmēta par skolotāju Bunkas skolā, pēcāk Smaižu skolā, tomēr veiksmīga sagadīšanās viņu „atvedusi” mājās. Sākotnējās darba gaitas viņa vadījusi kā pirmsskolas izglītības inspektore un par pamatskolas skolotāju Priekulē sākusi strādāt 1960.gadā. Lidija ar sirsnību atceras savu pirmo audzināmo klasi, kuras audzēkņus, šķiet, zina nosaukt vārdā joprojām. Viņa ir pateicīga, ka viņas „bērni” vienmēr bijuši atsaucīgi, interesanti un strādāt griboši, nevis tādi, kuri jāmudina. Arī ar audzēkņu vecākiem nekādu problēmu nekad neesot bijis.

Priekulniece pati vaicā: „Kā top skolotājs?” Bijis ļoti svarīgi, ka viņas skolotāji Priekules skolā viņu pieņēmuši un pamācījuši jau kā pedagoģi: „Esmu pateicīga ikvienam, ar ko esmu kopīgi strādājusi- viņi visi ir bijuši lieliski cilvēki un kolēģi.” Lidija stāsta, ka par vēstures skolotāju vēlāk mācījusies tādēļ, ka viņai licies, ka neuzrakstīs veiksmīgu sacerējumu krievu valodā, jo sākotnējā vēlēšanās bijusi būt par latviešu valodas un literatūras pasniedzēju. Viņa arī atzīst, ka ļoti baidījusies no diplomdarba izstrādes un aizstāvēšanas, tomēr viss aizritējis veiksmīgi. Novada vēstures pētniecība ir viņas hobijs, kura augļus redzam ikviens- viņas padomu lūdz un zina, ka jautājumi tiks atbildēti.

Pedagoga gandarījums

Viņa kā pedagogs un klašu audzinātāja atzīst, ka bijusi apmierināta, kad redzējusi, kā viņas acu priekšā izaug personība: „Skolotājam tikai jāierauga un jāpalīdz.” Tomēr vislielākais gandarījums skolotājai esot par audzēkņiem, kuri „pārauguši” viņu. Par tiem, kuri gājuši kaut soli uz priekšu, jo viņā jūtama pārliecība, ka katrai nākamajai paaudzei jāuzzina mazliet vairāk. Pedagoga profesijā Lidija Treide aizvadījusi 52 gadus un kā pirmajā darba dienā tā joprojām atzīst, ka skolotājam jābūt kā aktierim uz skatuves- ar spēju noturēt uzmanību un nemitīgi mainīties.

Līga Svara