Cilvēki novadā

Darbs ir mani svētki

 Devāmies ciemos pie Kalētu Mūzikas un mākslas skolas pedagoģes Līgas Kvāšes, lai uzzinātu, kā svētkus ietekmējis viņas vārds, kā paiet viņas ikdiena darbā un hobijos.

Trūkst māju sajūtas

Līga ir virdzeniece, kura savu bērnību pavadījusi vecāku lauku mājās. Vecākiem piederējusi saimniecība un bērnība pagājusi ravējot dārzu, slaucot govis, bet brīvajos brīžos kopā ar māsu un brāli darījuši dažādas blēņas. Viņa atceras, ka muzicēt paticis jau bērnībā. Mācības Priekules mūzikas skolā Līga sākusi, sekojot māsas pēdās, kura mācījusies akordeona spēli. Pēc tam turpinājusi mācības toreizējā Liepājas mūzikas koledžā un, to absolvējot, varējusi strādāt par mūzikas pedagogu. Tad arī nācis piedāvājums sākt darbu Kalētu Mūzikas un mākslas skolā. Tagad Līga strādā par skolas direktora vietnieci, mūzikas teorijas skolotāju, akordeona pasniedzēju un pirmsskolas vecuma bērniem pasniedz muzikālās stundas. 

Lai arī Līga jau vairāk nekā desmitgadi strādā un dzīvo Kalētos, viņa atzīst, ka joprojām nejūtas šeit kā „savējā”: „Tā ir tāda lauku pilsētiņu īpatnība – dzīvot šeit vari ilgi, tomēr Tevi joprojām uztver kā ienācēju.” Tādas īstas māju sajūtas Līgai neesot ne Kalētos, ne arī vairs pie mammas Virgā, ne arī Bārtā, kur viņa arī strādā kā muzikālā pasniedzēja. Līgai kādreiz šķitis, ka laukos ir klusi un mierīgi, tomēr tagad viņā ir pārliecība, ka lielā pilsētā tomēr ir vieglāk iedzīvoties, iejukt pūlī.

Kalētu pusē Līga izveidojusi arī ģimeni, piedzimusi meita Eva, kura arī ir ļoti muzikāla un ar labiem panākumiem dažādos konkursos un olimpiādēs apgūst obojas spēli un mācās pamatskolā. Jaunākajai meitai Paulai ir seši gadi, viņa ir ļoti aktīva un vēlas apgūt kādu vai pat vairākus mūzikas instrumentus. Līga stāsta, ka abas meitas ir pilnīgi atšķirīgas: „Lielā vienmēr bijusi ļoti mierīga, bet mazā ir darboties griboša un nemitīgā kustībā. Tas laikam tādēļ, lai dzīvē ir līdzsvars.”

Līgas vienmēr tiek aizmirstas

Interesējamies, kā Līgo svētkus kādreiz un tagad svin Līga. Viņa atzīst, ka siltākās atmiņas par šiem svētkiem esot no bērnības laikiem: „Mamma cepa pīrāgus, tēvs veda no meža mājās meijas un bērni pinām vainagus, kurus likām lopiem uz ragiem – reti kurš vakarā pārnāca mājās ar vainagu uz galvas.” Sētmalēs likti pīlādžu zari, lai raganas nenākot sētā. Līgas mamma pratusi darināt ļoti gardu rabarberu kvasu, kura gatavošana bijis garš process: „Akā tika nolaista liela muca ar kvasu un visi gaidīja, kad tā tiks vilkta ārā.”

Tā kā Līgas tēvs bijis Jānis, viņu vienmēr nākuši sveikt radi un kaimiņi, bet par Līgu atcerējušies tikai vēlāk. Tomēr Līga piekodina visiem vairāk atcerēties par paziņām, kuras nes šo vārdu, jo tieši Līgo vakarā ir Līgas.

Pedagoģe ar skumjām nosaka, ka laikam tomēr svētkus svinēt neprotot un visu, ko viņa dara, dara bērniem par prieku: „Jebkurus svētkus svinu līdzi bērniem.” Iztālēm jūtams, ka Līga mīl savu darbu un tam nododas pilnībā, pat viņas meitas smejot, ka, ja būs iespēja, mamma noteikti atradīšot brīdi, lai aizietu uz skolu mazliet pastrādāt.

Šī gada svētku plānu vēl nav, Līga stāsta, ka tie labākie svētki sanāk neplānojot. Viņa atzīst, ka darbs, iespējams, ir tas, kā dēļ vairs negribas pašai ko plānot. Līga stāsta, ka mazus mājas svētkus neprot plānot, tomēr koncerti ir viņas lieta - tas esot vienkārši.

Darbs kā vaļasprieks

Mūzikas pasniedzēja stāsta, ka viņas darba diena sākas no rīta, bet nereti noslēdzas tikai ap deviņiem vakarā. Viņa smej, ka Mūzikas un mākslas skolas un to darbinieki ir tādi kā blakusprodukti obligātajai apmācībai: “Tomēr bez mums svētki nav iespējami, jo vienmēr vajadzīgs kāds, kas uzstājas vai spēlē.”

Mācības Mūzikas vai mākslas skolās ir skolēnu pašu izvēle, tomēr nereti jau otrajā vai trešajā mācību gadā bērnus nākas mudināt darboties un vairāk mācīties: „Skolotājam ir izaicinājums katrā pasākumā vai uzstāšanās reizē izdomāt ko jaunu.” Līga stāsta, ka saviem mazajiem dziedātājiem ik reizi meklē jaunas dziesmas un skolēnu repertuārs teju nekad neatkārtojas.

„Darbs mani atrod,” ar pārliecību saka Līga. Ikvienam lauku skolotājam ir nācies domāt, ko varētu darīt reformu gadījumā, tomēr pie labas idejas viņa nav nonākusi. Ikreiz, kad šķiet, ka darbiņa ir mazāk, Līgai nākot jauni piedāvājumi. Pērn viņa sākusi mācīt mūziku pirmsskolas vecuma bērniem un atzīst, ka pirmais mēnesis šajā darbā bijis patiešām grūts. Tomēr viņai ir vajadzība mācīties visu jauno.

Arī šis Līgo vakars iesāksies vadot skolēnu uzstāšanās, tomēr Līga saka: „Darbs ir mani svētki!” Un novadniekiem viņa novēl aizmirst par masu pasākumiem un izbaudīt laiku ar sevi un ģimeni: „Aizbrauciet apciemot vecākus vai radus, veltiet laiku viens otram.”

Līga un Inga