Cilvēki novadā

Cilvēki - kā ziedi dzīves ceļā

Lidas kundze atzīst, ka vecumdienās lielu atbalstu viņai sniedz abas meitas.

Gada nogale ir laiks, kad atceramies par sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem tuvumā un tālumā. Bunkas pagasta senioru biedrības “Mežābele” dalībnieki savējos atceras ik reizi, kad kāds atzīmē nozīmīgus svētkus. 1.decembrī biedrības dalībnieki un pašvaldības pārstāvji devās uz Bunkas pagasta Kroti, lai nozīmīgajā 90 gadu jubilejā sveiktu ilggadējo Krotes feldšeri Lidu Štāli.

Krotes meitene Sibīrijas stepēs

Lidas kundze stāsta, ka viņas dzīve nebūt nav iesākusies viegli, jo, kad viņai bijuši pieci gadi, kādā nelaimes gadījumā 1930.gadā bojā gājis viņas tēvs. Mamma palikusi viena ar diviem maziem bērniem. Kundze atzīst, ka visu dzīvu jutusi tēva trūkumu: “Ģimene, kurā nav tēva, kurš ir kā balsts un mugurkauls, ir tikai pusģimene.”

Lida absolvējusi Krotes skolu kā teicamniece. Tālajā 1939.gada 28.maijā skolā bijuši lieli svētki – viesojies prezidents Kārlis Ulmanis. Viņš arī Lidai kā vienai no labākajām skolniecēm pasniedzis pateicību un krājgrāmatiņu ar nelielu naudas summu tajā. Vēlāk nācis karš un nopostījis daudz ko apkārtnē un arī ģimenes mājās, kurām trūcis vīrieša rokas. Ģimenei nācies dzīvot pagrabā, telpā bez logiem un gaismas. Nav bijis arī kam lūgt palīdzību, arī ar pārtiku bijis grūti: “Tajā laikā ar visu pašam bija jātiek galā.” Tomēr, absolvējot Krotes skolu, apķērīgā meitene turpinājusi studijas: “Vācu laikā mācījos Liepājā, tagadējā 1.ģimnāzijā.” Vēlāk Lida iestājusies filologos, augstskolā Rīgā, kuru nepabeidzot, 1949.gadā no skolas sola viņa ar brāli izvesta uz Sibīriju. Mamma laimīgas sagadīšanās dēļ palikusi mājās. Lida atzīst, ka visu viņas ilgo mūžu kārtojis kāds “no augšas” un arī izsūtījumu viņa uztver kā laimi nelaimē, jo mammai, pārdodot gaļu, izdevies bērniem nosūtīt katram pa tūkstoš rubļiem, kas ļāvis latvietei justies un dzīvot daudz labāk, devis iespēju studēt. Omskā Lidai izdevies pabeigt feldšeru skolu, tur arī sākusi strādāt šajā profesijā. Lielāko iespaidu un atmiņas par feldšera darba sākumu Lidai radījušas pirmās dzemdības ko viņa pieņēmusi. Pašā ziemas vidū, putenī, kādai sievietei sākušās dzemdības naktī, kad bijis liels putenis un tādos laika apstākļos neviens nedevās ceļā, jo stepē esot viegli sajaukt debess puses – viss balts. Šai sievietei dzemdības atteikušās pieņemt pat pieredzējušas feldšeres, jo zinājušas, ka būšot problēmas. Tomēr Lida tās pieņēmusi, kā izrādījies vēlāk – pasaulē nākuši dvīņi, turklāt, ar dibeniem pa priekšu (vai tūpļa guļā): “Zinu, ka veselas pēc tam skrēja divas meitenītes.” Pateicoties Lidas zinātkārei un medicīnas literatūras studēšanai, viņa zinājusi kas un kā jādara.

Atkal mājās

Lidas kundze stāsta, ka Rīgā atgriezusies 1956.gada 4.oktobrī, kur viņu pieņēmušas un atbalstījušas bijušās studiju biedrenes. Izdevies arī dabūt feldšeres darbu Ogres rajonā, kur nostrādājusi dažus gadus. Pēcāk dzīves ceļš Lidu atvedis atpakaļ uz Kroti, kur pēc daudzu gadu neredzēšanās ceļi krustojušies ar bērnības mīlestību Frici. Lida smej, ka tas viņu atkal atvilcis uz Kroti, vēlāk pasaulē nākušas meitas Dace un Marita, mazmeita Gerda. Dzīvesbiedrs bijis liels futbola entuziasts.

Krotē Lida ilgus gadus strādājusi par feldšeri un, kā atzīst jubilāres viesi, Krotē droši vien neesot ģimenes, kurai viņa nav līdzējusi kādā grūtā brīdī ar klātbūtni vai mediķa padomu.

Kā cilvēkam ar pieredzi un bijušajai izsūtītajai, Lidai ir arī savs viedoklis par tiem, kuri brauc meklēt laimi pasaulē, viņa ikvienam novēl dzīvē meklēt un ieraudzīt pozitīvo, vienalga, cik ilgi meklēt, bet atrast. Mājas ir un paliek mājas, viņa saka Friča Bārdas vārdiem:

Tu trauci tālē, tāle tevi sauc.

Velk nezināmais saldi vilinādams. -

Ar varu brīnišķu tu tieci rauts,

tev šķiet: nekas nav augstāk par to stādāms,

tu padodies tam akli, nedomādams. -

Tu aizej! Bet atceries šo, draugs:

tur tev par tāli dzimtene kļūs tava!

Un brīdis nāks, kad viņa tevi sauks,

tu pagursi - tik sauciens šis būs jauks;

viss sāks tev apnikt, kas no viņas nava,

ne zelts vairs valdzinās, ne lēta slava.

Viens vienīgs burvīgs sapnis dvēselē tev plauks,

tik saldi nezināms, kaut sen viszināmais.

Un tas būs: Dzimtene, tās saule, vējš un gaiss,

un tavas latvju mēles maigums burvīgais -

Un nebūs miera, līdz tos atkal gūsi, draugs.

Brīvajos brīžos Lidai vienmēr paticis lasīt grāmatas - vēstures un izziņas materiālus. Viņa atzīst, ka tagad lasa augām dienām, jo kādreiz nav pieticis tam laika. Deviņdesmitgadniece joprojām ir ļoti aktīva un darbojas arī savā dārzā, vēl rudenī kundze kāpusi ābelē, lai novāktu ražu. Bijusī feldšere ir pārliecināta, ka: “galvenais dzīvē ir labi cilvēki līdzās, tie ir kā ziedi dzīves ceļā, tādu Krotē netrūkst”.

Mēs “Priekules Novadi Ziņu” redaktores esam gandarītas, ka mums dota iespēja iepazīt mūsu novada iedzīvotājus. Tikšanās ar Lidas kundzi ilgi paliks mūsu atmiņās, jo neskatoties uz sūro dzīves stāstu, jubilāre ir ļoti gaišs, inteliģents un interesants sarunu biedrs.

Līga Svara un Inga Dārzniece