Cilvēki novadā

Ar atbildību par darāmo

Apbalvojumu “Gada lauksaimnieks” pašvaldības organizētajā pasākumā “Gada uzņēmējs 2017” saņēma ZS “Pauguri”. Astras un Ulda Iņņu pārziņā ir lielākā un modernākā piena lopkopības saimniecība Priekules novadā.

Astra un Uldis Iņņi 

Zemnieku saimniecība “Pauguri” pastāv nu jau ceturtdaļgadsimtu. Tās aizsākumi meklējami laikā, kad padomju saimniecības tika pārveidotas par paju sabiedrībām. Astra un Uldis ir mācīti zooinženieri, skolojušies Jelgavā. Augstskolā priekulniece un vaiņodnieks sapazinušies, 1984. gadā izveidojuši ģimeni.

Divi veci traktori un ferma

Abi bijuši savu tā laika padomju saimniecību stipendiāti. Dažus gadus abi jaunie speciālisti vēl paspējuši izjust kolektīvās saimniekošanas specifiku. “Kaut kā ienāca prātā doma – varbūt vajag sākt saimniekot pašiem? Grūti pateikt, kur tāds lēmums radās,” prāto Iņņi. “Valstī sākās pārmaiņu laiks un padomju saimniecības tika pārveidotas par paju sabiedrībām. Tas ir kā akciju sabiedrībā – katram darbiniekam ir savas daļas, ir līdzdalībnieki.”

Rakstījuši iesniegumu paju sabiedrībai, par pajām iegādājušies govju kūti “Gūžas”. Izveidota sabiedrība ar ierobežotu atbildību, sākumu atceras Uldis. Saimniecībai bija iecerēts nosaukums “Ozoli”, jo apkārtnē daudz šo koku. Taču tāds jau pārāk bieži Latvijā izmantots. “Vieta pauguraina – tā arī palika – “Pauguri”,” pasmaida Astra.  

Lai arī vārds “pamatkapitāls” skan lepni, iesākums nebūt tāds nav bijis – divi veci traktori un ferma, kurā tika turētas leikozas govis. Aptuveni 60 procentus govju nācies likvidēt, pēc tam meklētas labākas. “Īsti labas govis jau neviens nepārdod. Braucām un pirkām brāķētās no citām saimniecībām. Bet tās bija veselas, slaucām, mums derēja kādu laiku. Tā pamazām,” saimniece stāsta par ganāmpulka izveidi. Sākums bijis sarežģīts, piekrīt Uldis. Zemes maz – pirmos pāris gadus, lai nodrošinātu lopiem barību, sienu braukuši pļaut pat uz Embūti.

Neraugoties uz grūtībām, ir darbinieki, kas saimniecībā strādā kopš pirmsākumiem – Sarmīte Liemaiķe, Vija Štekerte, Vaclovs Pučinskis, Ilgvars Roze. Saimnieki saka paldies Vilmai Urbānei un Dzidrai Sisenei, kuras uzticējās un līdz pensijas sasniegšanai turpināja darbu jaunizveidotajā saimniecībā.

Uzdrīkstas vairāk un riskē

“Kad sākām, mums bija viena ferma, sēta dubļos. Traktori laukā, zem sniega, lietū,” atceras Astra. “Kā visiem tai laikā,” piebilst dzīvesbiedrs.
Taču pakāpeniski, soli pa solim, notikusi izaugsme. “Lai cilvēkiem vieglāk strādāt, ir jāveic dažādi uzlabojumi. Jāliek jauna iekārta, jāņem kredīts. Jāpērk govis, lai būtu piens, ar ko kredītu maksāt. Ja palielinās ganāmpulks, atkal savukārt vajag vairāk lopbarības un tehnikas – tā attīstība notiek.”

“Varbūt mēs uzdrīkstējāmies toreiz vairāk – paņēmām kredītu, lai varētu uzsākt. Riskējām. Nebija jau viegls tas lēmums – ņemam! Mēs naktīm sēdējām, rēķinājām, domājām – jā vai nē. Bija riktīgi bail, vai ar to piena cenu, kas ir, varēsim norēķināties ar banku?” emocionāla savās atmiņās kļūst Astra.

Lauksaimnieki ilgi domā, lai atcerētos, kādā naudā ņemts pirmais kredīts – varētu būt bijis 1997. gads. Tiem laikiem nauda bijusi liela, par to kūtī ielikts piena vads, lai nodrošinātu produkcijas kvalitāti. “Tev jānes atbildība par to, ko dari – par darbiniekiem, par lopiem, vai varēsi tikt galā ar visu, jo pieredzes jau arī nebija. Tā ir citāda darbošanās nekā padomju saimniecībā vai paju sabiedrībā, kur viss piederēja visiem,” stāsta Uldis. “Mums kredītvēsture joprojām turpinās – kāds kredīts beidzas, nāk nākamais. Iekārtas un tehnika nolietojas, noveco – visu laiku esam kustībā.”

Govij “piegriezt krānu” nevar

Uz jautājumu, vai nav bijis kādreiz tik smagi, ka gribas lauksaimniecībai atmest ar roku, Astra atbild, ilgi nedomājot: “Bet visa dzīve tur iekšā! Ja tā padomā – 25 gadi. Būtu žēl to visu pamest.” Ekonomiski un fiziski smagi posmi gan bijuši, taču tādu brīžu, ka jāmet viss pie malas un saimniecība jālikvidē, laikam gan nē, piekrīt dzīvesbiedrs Uldis. “Tā ir atbildība par uzņēmumu un dzīvniekiem. Protams, arī kredītsaistībām. Ja tu nolikvidē visu saimniecību un atdod bankai kredītu – paliec ar neko.”

Lauksaimniecībā jādomā ilgtermiņā. “Piensaimniecībā ir cenu kritumi, bet neskatoties uz to, vienalga nedrīksti samazināt un likvidēt ganāmpulku, lai pēc tam, kad būs augstāka cena, spētu turpināt strādāt,” stāsta zemnieks. “Kad 2016. gadā bija piedāvājums samazināt piena ražošanu – to nevar normāli domājošs cilvēks izdarīt! Govij tā nevar – šodien “piegriežam”, un rīt viņa atkal dos ar pilnu jaudu. Tā nenotiek!” Astra norāda uz formalitāti ierēdniecības pieejā lauksaimniecībai. “Tas ir darbs visa gada garumā, nedrīkst “atlaist”. Ko šodien neizdara vai varbūt samazina, tas visa nākamā gada garumā ietekmēs ražošanas un finansiālos rādītājus.”

Piensaimnieki izjutuši ieilgušo krīzes posmu. “Bija smagi,” nopūšas Uldis. “Nav iespējams ilgi izdzīvot, kad izdevumi ir lielāki nekā ieņēmumi. Tādi bija pēdējie divi gadi. Rezerves uzkrāt nav iespējams – jāmaksā algas darbiniekiem, nodokļi, jāizpilda saistības ar valsti. Govis ir jābaro.” Pirmās krīzes laikā apsvēruši domu arī par piena pārstrādes  uzsākšanu. “Tad mēs sākām rēķināt, cik lieli ieguldījumi tur vajadzīgi – tā ir atbildība uz divām daļām,” pieredzē dalās Astra. “Vienkārši fiziski to nevar, nebijām gatavi lielākam uzņēmumam,” neslēpj Uldis.

Grib skaidrus spēles noteikumus

Pašreizējais piena iepirkuma cenu pieaugums vismaz dod iespēju norēķināties ar piegādātājiem par saņemto lopbarību, degvielu, pakalpojumiem. Tomēr, neraugoties uz visu, par stabilitātes sajūtu tik un tā piensaimnieki runāt nevar, vienisprātis ir Iņņi. Gan ekonomiskā, gan politiskā situācija drošību nerada.

Kas nepieciešams lauksaimniekam, lai veiksmīgāk strādātu? “Stabilitāte, skaidri spēles noteikumi visā nozarē. Lai tu vari plānot perspektīvu, jo līdz šim viss notiek diezgan haotiski. Piemēram, par projektiem. Izsludina kārtu un tev jāpaspēj pieteikties, lai izmantotu Eiropas fondus un modernizētu saimniecību. Bet tad pēkšņi periods tiek pārcelts, termiņš mainās. Tā ir grūti strādāt – visu laiku kā ražotājs, kā uzņēmējs tu esi stresā. Protams, vislabāk strādāt tad, ja ir prognozējama realizācijas cena,” viedokli pauž pieredzējušais lauksaimnieks.

Iņņu ģimene gandarīta par saņemto pašvaldības atzinību nominācijā “Gada lauksaimnieks”. “Katra tāda reize liek atkal saņemties,” atklāj Astra. Ģimene gan uzskata, ka novadā ir vēl daudz labu saimnieku, un būs priecīgi par kolēģiem, kuri saņems apbalvojumus turpmāk.
Pēc ikdienas smagā darba “Pauguru” saimniece prieku rod pašas veidotajā dārzā. “Man patīk hortenzijas, dālijas, lilijas, dienlilijas, rozes,” Astra smaidīdama uzskaita iestādītās puķes. No pašu slauktā piena sievai sanāk gards ķimeņu siers, paslavē Uldis.

UZZIŅAI

* Zemnieku saimniecība “Pauguri” pastāv 25 gadus.
* Strādā 17 darbinieki. 
* Aprūpē ir 280 slaucamas govis un 280 jaunlopi.  
* Ir dažādu izmēru četras būves – trīs uzceltas no jauna, vecā ferma renovēta.
* Vidējais izslaukums no govs – 12035 kg. (Ar šo rādītāju starp 4700 pārraudzības ganāmpulkiem saimniecība ierindojas 11. vietā Latvijā). 
* Salīdzinot ar 2014./2015. pārraudzības gadu, izslaukums no govs kāpināts par 2428 kg.  

Iluta Dreimane