Cilvēki novadā

Palīdzēt tiem, kuriem tas ir visvairāk nepieciešams

Kalētniece Līga Vinklere ir piecu bērnu māmiņa, kura dara sirds darbu. Tas neapzināti aizsācies jau bērnībā, jo, kā pati stāsta, vienmēr ir atradusies vecāku ļaužu sabiedrībā un tas ir ļoti paticis, tāpēc tas ir tikai likumsakarīgi, ka dzīve ir vedusi Līgu uz pareizā ceļa – palīdzēt tiem, kuriem tas ir visvairāk nepieciešams. Kad sanāca kopā vienādi domājošie, radās SIA “Cerību balss”.

Līgas ģimenes dzimtas saknes ir meklējamas Virgā. 20 gadus pavadījusi Liepājā, līdz pasaulē nāca pirmā meita un tika pieņemts lēmums pārcelties uz laukiem pie mammas Virgas pagastā. Līga stāsta, ka par kalētnieci kļuvusi pirms 8 gadiem, kad piedzima jaunākais dēliņš. Draudzene stāstījusi tik daudz jauka par Kalētiem, īpaši uzsverot to, cik ļoti ir apmierināta par Kalētu pirmsskolu un pamatskolu, ka Līga arī nolēmusi savu dzīvi saistīt ar šo pagastu. Šobrīd trīs jaunākie bērni mācās ļoti iemīļotajā pagasta pamatskolā, vecākā meita dzīvo un strādā Anglijā, savukārt vecākais dēls mācās Liepājā. Līga stāsta, ka viena no meitām paralēli pamatskolai apmeklē arī Mākslas skolu Kalētos un mācības viņai ļoti labi padodas. Par to lielu paldies jāsaka Mākslas skolas skolotājām.

Valsts ārkārtējās situācijas dēļ arī Līgas bērni, tāpat kā visi skolēni valstī, mācības apgūst attālināti. Mamma atzīst, ka nav viegli to savienot ar darbu, jo diezgan bieži sanāk pārrasties mājās vēlu. Viņa gan piebilst, ka visi kopā tiekot galā. Līga bērniem pa dienu zvana, lai noskaidrotu, kā tiem klājas. Nereti bērni izmācījušies jau pa dienu. “Galvenais – visu uztvert mierīgi un saplānot,” Līga piebilst.

SIA “Cerību balss” aizsākumi

Līgu uzrunājusi Ruta Balode, kuru mīļi dēvē par Rutas tanti. Laikam jau redzējusi, ka viņa spētu veikt tādu darbu. Ruta zināja, ka Līgas dzīve bijusi cieši saistīta ar sirmgalvjiem, īpaši bērnībā un pusaudžu gados. Arī Kalētos viņa labprātīgi palīdzējusi diviem cilvēciņiem, kurus uzskata par ģimenes locekļiem. Tieši viņiem Līga stāstījusi, ka pagastu ļoti iemīļojusi un nemaz nedomā kādreiz pārcelties.

Laika gaitā sākusi nākt informācija, ka ir cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība. Tad arī domubiedri sākuši likt galvas kopā.* Iesaistījās arī Priekules novada Sociālā dienesta darbinieki, kurus Līga ļoti slavē. “Vēlos ļoti pateikties par šo lielisko sadarbību! Novada iedzīvotāji var lepoties ar tik ļoti pretimnākošiem sociālajiem darbiniekiem!” Līga atzīst, ka profesionāla pieredze šādā darbā iepriekš nav bijusi, bet kas gan var būt labāks par dzīves pieredzi. Kalētniece palīdzējusi daudziem savas dzīves laikā. “Šim darbam ir jāpatīk, un man tas ļoti patīk! Nedrīkst to darīt kā robots. 90% no mana darba ir cieši saistīti ar psiholoģiju,” Līga atzīst.

Lai uzsāktu SIA “Cerību balss” darbību, Līgai nācās tikt pie personīgā auto. Uzņēmums iegādājies arī nepieciešamo inventāru. Divi pirmie aprūpējamie Līgai bija 2018. gada 10. maijā. Viņa to labi atceras. Viens no tiem vēl šodien ir ļoti labs draugs.

Darbā gan priecīgi, gan skumji…

Līga stāsta, ka darba ikdiena ir ļoti piepildīta. Jāizmanto plānotājs, jo ir klienti, pie kuriem jābrauc pat vairākas reizes dienā. Ir arī tādi, pie kuriem jābrauc katru dienu, ik pārdienas vai tikai tad, kad tiem nepieciešama palīdzība. Viņa dara visdažādākos darbus, piemēram, kurina krāsni, un sanākot pat tā, ka ziemā pie dažiem klientiem ir jābrauc arī divreiz dienā, gatavo ēst, vanno, apgriež roku un kāju nagus, pārģērbj, uzkopj māju, sanes ūdeni, maina gultasveļu, ved iepirkties, brauc uz aptieku, pie ārsta utt. Aprūpētāja uzsver, ka tomēr vissvarīgākais šajā darbībā ir sarunas, jo vairums klientu ikdienā ir ļoti vientuļi. Nu jau visi esot tik ļoti saraduši kā ģimenes locekļi. Ir arī tādi aprūpējamie, kuriem ir bērni un ģimenes, bet nav iespēju bieži atbraukt. Līga neslēpj, ka ir smagi noskatīties, kā cilvēciņš sabēdājas, kad pienāk projām braukšanas laiks. Nereti tie lūdz, lai pasēž vēl mirklīti. Tajā pašā laikā tas ir tik jauki, ka tevi gaida. Aprūpētāja saprot, ka laiks jāsadala tā, lai spētu ar visiem pabūt kopā un aprunāties.

Līga sarunas laikā bieži lieto vārdu “cilvēciņi”, kas patiesībā ļoti labi izsaka viņas attieksmi – mīļumu, sirsnību, vēlmi saprast un palīdzēt.

Līga ar skumjām stāsta, ka trīs cilvēciņi ir aizgājuši viņsaulē. Kad pienāk liktenīgais zvans, esot ļoti smagi, jāraud kā mazam bērnam… Diendienā esot ar cilvēku kopā, ir ļoti sāpīgi apzināties, ka vairāk nekad to nesatiksi.

“Lai šādu darbu varētu veikt, galvenā īpašība ir miers. Jābūt nosvērtam un nekādā gadījumā nervozam. Tu nedrīksti savas dusmas ņemt līdzi uz darbu. Tev tās ir jāatstāj mājās vai mašīnā,” Līga atzīst. Klientiem ir ļoti trausla dvēsele, daudziem ir slimas sirdis.

Līga padalās arī ar stāstiem, kas varētu šķist nereāli šajā laika posmā. “Kad sāku šo darbiņu, bija daži cilvēciņi, kuri ilgstoši, divus gadus apmēram, nebija bijuši veikalā. Iemesli vairāki – veselības stāvokļa dēļ, negrib traucēt kaimiņus. Es saku – braucam! Prātīgi, tu man zem rokas! Mums nav kur skriet. Kad aizvedu uz veikalu, viņu apbrīna bija tik patiesa. Sajūta tik laba, jo esi tam cilvēkam palīdzējis! Gandarījums neizsakāms.” Kas mums šķiet tik ikdienišķs, Līgas klientiem ir pavisam kas cits. Šiem cilvēkiem prieku rada visvienkāršākās lietas. Pietiek tos sakopt, novannot, nogriezt matus. Līga labsirdīgi piemin, ka šādā darbā ir jābūt pavāram, apkopējam, frizierim, šoferim, pastniekam, bet pats galvenais – psihologam, jo nav nekā svarīgāka par sarunām.

Darbs, kurā tik ļoti sevi “jāizliek”, palīdzot citiem, un savas emocijas jātur sevī, paprasa ļoti daudz no Līgas, bet tik un tā viņa to nemainītu ne pret ko. Kalētniece nenoliedz, ka nereti sanāk mašīnā izraudāties reizē ar ļoti skaļu mūziku. Līga pastāsta: “Lielākoties man viņi visi ir ļoti forši! Bet neslēpšu, ka reizēm viņos parādās spīts un nav viegli.”

Mājās Līga ir tikai mamma. Laika gaitā ir izdevies nošķirt profesionālo dzīvi no ģimenes. Ir brīži, kad bērni jūt, ka mamma ir sabēdājusies, piemēram, kad tiek saņemta skumja ziņa, ka klients ir aizgājis, bet bērni to saprot.

Ir jāpalīdz tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams

“Būtu ļoti feini, ja cilvēki pievērstu vairāk uzmanības senioriem. Tepat mūsu vietējā “Top” veikalā redzu, ka ienāk tantiņa, kurai mugura jau salīkusi. Viņa paņem grozu, kaut ir skaidrs, ka to nespēs panest. Tajā pašā laikā rindā stāv ļoti daudzi un izturas tā, it kā to nemaz neredzētu,” skumji atzīst Līga.

Pirms šāds pakalpojums bija pieejams Priekules novadā, Līgas klienti stāstījuši, ka daļa no viņiem krituši ļoti dziļā depresijā, ir bijušas arī ļoti sliktas domas. Viņai nereti nācies mierināt savus klientus: “Paklau, nu nedomā tik slikti! Tev ir bērni, ģimene, kuriem būs ļoti sāpīgi, ja ar tevi kas atgadītos. Cilvēki saka, ka nav bērniem vajadzīgi. Toties es atbildu – esi gan. Viņi šobrīd nevar pie tevis atbraukt, bet, kad varēs, to noteikti darīs. Tu esi apkārtējiem vajadzīgs un arī man!” Gadās arī, kad klienti zvana vēlu vakarā, bet Līga uzskata, ka ir viņi jāuzklausa. Tāds ir viņas darbs.

Līga atzīst, ka ir reizes, kad darba dēļ arī pašas veselība pieklibo, jo spriedze ir jūtama. Tādās situācijās aprūpētājai ir sevi “jāsavāc” un reizēm, konsultējoties ar dakteri Leimani, jāpadzer vitamīni. Līga stāsta: “Kādreiz ļoti visu ņēmu pie sirds un bija smagi. Tagad esmu iemācījusies to nedarīt, nelaižu tik ļoti sev cauri. Laikam ar gadiem nācis rūdījums.”

Aprūpējamie pieraduši pie Līgas tik ļoti, ka baidās, ko darīs, kad viņa ies atvaļinājumā. Sirdsapziņa Līgai neļauj iet atvaļinājumā uz mēnesi, pat ne uz 2 nedēļām. Ja tomēr viņa nolemj nedēļu paņemt brīvu, tad laikus brīdina Sociālo dienestu, klientu radus un kaimiņus. Nedēļa paskrien ātri, un aprūpējamiem nemaz nešķiet, ka Līga ilgi bijusi prom.

Uzticība jāiegūst 

Kad aprūpētāja sāk strādāt ar jauniem klientiem, gandrīz vienmēr jūtama neuzticība no viņu puses. Uzticība jāiegūst palēnām, jo ir grūti, kad esi bijis viens ļoti ilgu laiku. Līga atzīst, ka Covid-19 krīzes laikā ir ļoti grūti, jo ģimenes pie klientiem nevar ierasties. Tad nu jāizlīdzas, kā var. Līga ar tuviniekiem regulāri sazinās un pārrunā situāciju. Viņa skumji piebilst: “Šobrīd maniem cilvēciņiem ir ļoti grūti. Praktiski visi mani klienti sākumā nevarēja saprast, kā tas ir, ka mēs nevaram braukt uz veikalu. Tad nu nākas skaidrot, ka cienījamā vecumā sevi jāsaudzē, jo tu nezini, kas tev blakus stāv. Pietiek kādam paiet garām un noklepoties.” Šobrīd ir ļoti jāsargā sevi un aprūpējamos, tāpēc Līga cenšas viņus pēc iespējas vairāk mudināt palikt mājās. Jo, kā pati atzīst, ja viens no viņiem saslimst, var sākties ļoti nepatīkama ķēdes reakcija. Ja nu sanāk tomēr aprūpējamos vest uz veikalu, aptieku vai pie ārsta, tiek ievēroti visi drošības pasākumi. Viņi ļoti labi saprot, ka jāietur distance un jādezinficējas.

Nereti Līga klientus ved pie dakteres Leimanes un ir ievērojusi, ka daktere biežāk visu stāsta tieši viņai. Atgriežoties mājās, Līga pastāsta vai uzraksta informāciju ar lieliem burtiem tiem, kuriem ar redzi sliktāk. Arī klientu analīžu laikus un informāciju par medikamentiem aprūpētāja pieraksta savai zināšanai, lai varētu klientiem par to atgādināt, aizvest uz aptieku vai pie dakteres.

Bez auto nekādi

Līgas ikdiena nemaz nav iedomājama bez auto. Tā kā mūsu novadā ir ļoti daudz grantētu ceļu, mēdz gadīties dažādas ķibeles. Līga dalās atmiņās: “Mēneša laikā ir bijuši 3 “mīkstie”. Mašīna ir arī nostrigusi tā, ka nācies klientes mājās meklēt pelnus, bērām tos ar spaiņiem, lai varētu izbraukt.” Ir divi draugi Līgas dzīvē, bez kuriem nu nekādi. Viens no tiem ir kalētnieks, bet otrs no Virgas pagasta. Kad Līgas mašīna saplīst, draugi vienmēr izpalīdz, aizdodot savu automašīnu.

Līga šobrīd aprūpē 15–18 klientu no visa novada, vecuma amplitūdā no 60 līdz 90 gadiem. Ir arī tādi aprūpējamie, kuri ir jaunāki par Līgas mammu: “Tad tu redzi, ka liktenis mēdz izspēlēt tik ļaunu joku ar cilvēkiem. Bet ir jāsaņemas un jāmēģina palīdzēt.”

Nobeigumā Līgas aicinājums līdzcilvēkiem: “Es gribētu iedrošināt visus – nebaidieties no sirmgalvjiem, neizrādiet nepatiku! Palīdziet viņiem! Neatstumiet mūsu sencīšus, jo arī mēs visi kādreiz tādi būsim.”

Kristīne Dundure