Cilvēki novadā
“Viņi zina, kas ir Latvija!”
Astoņpadsmitgadīgā Anna Šiline 2017./2018. mācību gadu aizvadīja Šenango ielejas vidusskolā ASV. Nu viņa atgriezusies mājās un rudenī atsākusi mācības Priekules vidusskolas 11. klasē. Anna labprāt piekrita dalīties iespaidos un atskatīties uz pieredzēto svešā zemē.
Anna nokļuva Ņujorkas štatā, iesaistoties “FLEX” apmaiņas programmā, ko finansē ASV valdība. Latvijā to pārvalda “American Councils for International Education” ar Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstu. Programmas mērķis ir veicināt starpkultūru izpratni starp ASV iedzīvotājiem un citu reģionu valstīm. No Priekules jauniete izbrauca 2017. gada 6. augustā, bet Latvijā atgriezās nākamā gada 17. jūnijā.
Anna Šiline valsts simtgades pasākumā Priekulē
kopā ar saviem vecākiem – mammu Andželiku un tēti Tomasu.
Ideāla ģimene, draugi un sports
Kā tas ir gandrīz gadu būt prom no mājām, ģimenes un draugiem, ierastās vides? Pirmie divi mēneši Binghemtonā – pilsētā, kas atrodas apmēram trīs stundu brauciena attālumā no Ņujorkas, bijuši grūtākie, atceras Anna. Nodarbības skolā vēl nenotiek, draugu nav, bet māju pietrūkst. Pirmajā mēnesī centusies satuvināties ar viesģimeni. Vecākiem jau bijusi pieredze apmaiņas skolēnu uzņemšanā – Anna bijusi ģimenē trešā. Mamma Ketija un tētis Kevins sapratuši, kas un kā jādara, bijuši ļoti izpalīdzīgi. Anna varējusi kopīgi ar visiem doties uzspēlēt boulingu, iepazīt apkārtni. Viņa iesaistījusies arī mājas darbos, ģimenē tos savstarpēji sadalījuši.
Ģimenē augušas divas māsas – vienai 12, otrai 10 gadu. “Pirmo reizi pieredzēju, kā ir būt vecākajam bērnam. Savā ģimenē esmu sešus gadus jaunāka par brāli. Tagad ļoti labi viņu saprotu. Gribēju brālim rakstīt – piedod par visiem šiem gadiem, ka biju tik kaitinoša!” smejas Anna. Taču kopumā sadzīvojusi ar meitenēm labi, kā pati saka – māsas Dilana un Kortnija bijušas kolosālas. “Man bija piemeklēta vienkārši ideāla ģimene!” vērtē priekulniece.
Sports bijis tas, kas palīdzējis iejusties, komandā atradusi draugus. Vēlāk arī skolā sapazinusies ar jauniešiem, paziņu loks audzis. 14. augustā sākušies futbola treniņi. “Mūsu futbola, ne amerikāņu,” smaidīdama piebilst Anna. “Viņi mūsu futbolu sauc par “sokker”, bet pašiem ir amerikāņu futbols.”
Skolā sporta nodarbībām atvēlētas trīs sezonas – rudens, ziemas un pavasara. “Mājaslapā skatījos, ko piedāvāja. Peldēt īsti nemāku, bet krosu skriet man nepatīk, tad izvēlējos spēlēt komandā meiteņu futbolu, jo agrāk Priekulē spēlēju. Tur bija arī atlase, lai tiktu augstāka līmeņa komandā. Es ļoti centos un darīju visu, ko varēju, un arī tiku tur.”
Ziemā spēlējusi basketbolu, jo tas patīk. Pavasarī nav varējusi izdomāt, ko izvēlēties no trim piedāvājumiem: vieglatlētika, lakross, softbols. Izvēlējusies vieglatlētiku, taču sezonas vidū nākusi pie domas – vieglatlētikā var trenēties arī Priekulē. Vajadzētu pamēģināt ko jaunu, tādēļ lūgusi mainīt programmu, lai varētu spēlēt lakrosu. Kā apmaiņas skolniecei viņai arī to ļāvuši, citādi to nevarētu, pasmaida Anna.
Sākusi spēlēt lakrosu, par šo sporta veidu iepriekš pat nav zinājusi. “Spēlē ar nūjām, kam galā tīkliņš līdzīgs kā tauriņu ķeramajam. Ir bumba, tu skrien pa laukumu, padod piespēles, centies mest vārtos. Uz laukuma 11 spēlētāji,” meitene skaidro spēles nosacījumus. “Man ļoti iepatikās. Bija tik interesanti! Gribētos arī tagad paspēlēt. Ļoti jautra spēle.” Turklāt latviešu meitene sagādājusi amerikāņiem pārsteigumu, par ko brīnījusies pat trenere – atbrauc ārzemniece, kas nekad nav turējusi nūju rokās, bet vienā spēlē ņem un iemet divus vārtus! Visa skola bijusi šokā, smejas Anna.
“Krievu akcents” bez krievu valodas
Valodas barjeru Anna īpaši nav jutusi, jo runāšana angliski allaž labi padevusies, sarežģītāk esot ar rakstīšanu. Sākumā gan vietējie aizrādījuši, ka grūti saprast, ko viņa saka, jo esot ļoti spēcīgs krievu akcents. “Es krieviski pat nemāku runāt!” smejas Anna. Sacījusi viņiem: “Man ir latviešu akcents, bet jūs vienkārši nezināt, ka ir tāda valsts – Latvija, un tāda valoda – latviešu, tāpēc jūs sakāt krievu akcents.”
Priekules meitenei nācies pamatīgi skaidrot, kas ir Latvija un kur tā atrodas. Ja minējusi, ka Latvija atrodas Eiropas ziemeļos, uzreiz skanējis jautājums – vai tur blakus ir Krievija? “Pagāja kādi trīs mēneši, lai es iemācītu, kas ir Latvija, izskaidrotu, ka tā ir atsevišķa valsts. Mans galvenais uzdevums bija: lai vismaz mana skola zina, ka ir tāda Latvija, kas mēs esam. Cik es varēju, tik cilvēkiem es arī to mācīju – ģimenei, visai skolai.” Anna lepojas – savu uzdevumu esot izpildījusi. “Nu viņi zina, kas ir Latvija!”
Pērn maijā Baltā galdauta svētku laikā Annas atsūtītais video ar amerikāņu skolēnu kora dziedāto Latvijas himnu aizkustināja daudzus. Skolā koris bijis izvēles mācību priekšmets. “Tur bija ļoti forša atmosfēra,” atceras priekulniece. Viņa piedalījusies atlasē arī augstāka līmeņa korim, kurā vēlējusies dziedāt, taču nav tajā iekļuvusi.
Ideja korim iemācīt Latvijas valsts himnu radusies pēc atlases. Annai prasīts nodziedāt Amerikas himnu – viņai vajadzējis atzīt, ka to neprot. Tad skolotāji attapušies, ka meitene ir apmaiņas skolniece, un lūguši nodziedāt savas valsts himnu. Latvijas himna pedagogiem ļoti patikusi, un Anna ierosinājusi to dziedāt arī korī. Pedagogi atbalstījuši šo ideju, kā arī Annas lūgumu apgūt to līdz 4. maijam, kas ir Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. “Korī visiem izstāstīju, kas ir Latvija, ko mums nozīmē 4. maijs, cik tie mūsu zemē svarīgi svētki. Visi uzreiz teica – jā, darām! Kad atsūtīju uz Latviju ierakstu, daudzi man atrakstīja, cik tas bijis labi un skaisti. Un arī amerikāņiem patika mūsu himna.”
Tālu prom no mājām 2017. gadā svinējusi 18. novembri. Ar viesģimeni devusies svētku vakariņās, stāstījusi, ko šie svētki nozīmē Latvijā. Meitene ar smaidu atceras, ka viņai Amerikā nācies bieži uzklausīt arī dīvainus jautājumus, piemēram, vai latvieši svin 4. jūliju – Amerikas Neatkarības svētkus, vai mūsu valstī ir ceļi, vai Latvijā visi runā krieviski?
Tā esot taisnība, ka amerikāņi maz zina par pasauli un notikumiem ārpus savas valsts. “Bet viņiem valsts ir tik liela, ka diezgan daudz jāmācās par savām teritorijām, kur nu vēl kaut ko ārpus,” meitene min attaisnojumu. Piemēram, 9. klasē bērni mācās pasaules vēsturi, bet 11. klasē, kurā bijusi Anna, katru dienu apgūst Amerikas vēsturi. “Es tagad ļoti daudz zinu par Amerikas vēsturi,” viņa smej. Vēstures stundās iepazinusi Amerikas valsts struktūru, politisko sistēmu. Uzzinājusi, ka valsts prezidenta ievēlēšana tur ir ļoti sarežģīta procedūra, nevis kā licies pirms tam, ka vienkārši tauta viņu ievēl.
Mācību priekšmetus izvēlas paši
Apmācību sistēma Amerikas skolā bijusi pilnīgi atšķirīga no Latvijas. Vidusskolas posms tur ir no 9. klases, un vidusskolēni mācās atsevišķi no jaunākiem skolēniem. Katrā klasē bijis vismaz 100 skolēnu. Taču kopā visi nemācās – katram ir paša izvēlētu priekšmetu programma.
Anna vispirms devusies pie konsultanta, lai sastādītu savu mācību priekšmetu sarakstu. Bijuši obligātie priekšmeti – piemēram, angļu valoda, matemātika līdz noteiktam līmenim, vēsture, bet lielākā daļa no apgūstamajām jomām jāizvēlas pašai. “Mans grafiks bija apmēram tāds: no rīta matemātika, tad ķīmija, tad vai nu vēl viena ķīmija vai sports, tad angļu valoda, vēsture, brīvās stundas. Man baigi tas patika, ka pats vari izvēlēties, domāt, ko tu gribi. Tas arī motivē jau laicīgi domāt par nākotnes profesijas izvēli. Tagad Latvijā, kad atkal jāmācās visi priekšmeti, tāds pilnīgs apjukums.”
Taču nav tā, ka ja reiz esi izvēlējies apgūstamos priekšmetus, citos būsi visu zaudējis. “Ja, piemēram, 11. klasē izdomā, ka tev vajag bioloģiju, bet to mācīja 9. klasē, tad vari to iekļaut savā grafikā. Un ja gribi 9. klasē informātiku, vari to izvēlēties, kaut arī tā paredzēta tikai 10. klasē,” meitene raksturo iepazīto izvēles priekšmetu sistēmu. “Ir daudz pasākumu, kas palīdz domāt par nākotni, izvēlēties pareizāko. Tie cilvēki, kas sastāda sarakstu, daudz konsultē un iesaka. Ir arī jāpilda testi, kura profesija tev visvairāk būtu piemērota.”
Arī vērtēšanas sistēma atšķīrusies. “Mums vajag 34 procentus, lai tu būtu sekmīgs. Tur vajadzēja 65 procentus! Visu laiku ir jāmācās.” Viņa smaida, ka ķīmijā gan valodas dēļ klājies pagrūti – ja Latvijā viņa būtu pat ļoti sekmīga ar iegūto vērtējumu, tad Amerikā kādu brīdi šajā priekšmetā iznācis izkrist no sekmīgo saraksta. “Tad ir tāds stresiņš, bet beigās jau automātiski sāka “pielekt” svešie nosaukumi, kļuva vieglāk.” Mācību gads sadalīts nevis semestros, bet ceturkšņos. Katra ceturkšņa beigās skolēni saņem liecību ar aprakstošu vērtējumu. Arī starpposmos ir ziņojumi.
Amerikāņu smaids pases foto
Lielākajai daļai Amerikas vidusskolēnu ir autovadītāja apliecība, jo tur to var iegūt no 16 gadu vecuma. “Man liekas, ka tā var ļoti ātri iemācīties atbildību,” vērtē Anna. “Viņi dabū tiesības, vecāki uzdāvina mašīnu – nu, ne jau kādu glauno, tas atkarīgs no katras ģimenes iespējām. Bet benzīns jālej pašam! Tad kas tev jādara? Jādabū darbs! Daudziem ir darbs, un viņi to apvieno ar skolu un sportu – cepuri nost!”
Kad jaunieši satiekas, visi sakāpj vienā mašīnā un aizbrauc kur kopīgi paēst, vai arī uz kino, vai vienkārši pabraukāties apkārt, vai pie kāda skatās filmas – kā jau jaunieši izklaidējas, ļoti līdzīgi kā Latvijā, tikai braucot ar savu auto, stāsta Anna.
Amerikāņi ir ļoti draudzīgi un atvērti. Amerikāņu smaids, par kuru tik daudzi runā, esot patiesība. Viņi smaida pat pases fotogrāfijās, tādēļ brīnījušies par Annas pases foto – kāpēc tik nopietna, smejas meitene.
Par amerikāņu ēdieniem latvietei nekādu īpašu pretenziju nav bijis. Amerikāņi ēd arī kartupeļus, bet ne tik daudz kā mēs, viņa novērojusi. Tur ir arī saldie kartupeļi, tie gan nav gājuši pie dūšas. Nav tā, ka visi amerikāņi ēstu ātrās ēdināšana iestādēs, vienkārši tur to ir daudz, plašas izvēles iespējas. Ģimenē pārsvarā gatavojuši ēdienu mājās. Ātrās uzkodas bijušas vien tad, kad vajadzējis kaut kur steigties. Amerikā latviete gribējusi izmēģināt dažādus ēdienus, dažādu tautu virtuvi. Annai ļoti iegaršojies meksikāņu un ķīniešu ēdiens.
Par mērogiem Latvijā un Amerikā Anna joprojām smaida. Binghemtonā ir ap 63 tūkstošiem iedzīvotāju, tur tā tiek uzskatīta par nelielu pilsētiņu. Kad Binghemtonas skolēni šausminājušies, ka viņu amerikāņu skola ir tik maza un baumas tur tik ātri paklīst, latviete iebildusi, ka viņa mācās skolā, kur dažās klasēs ir 6 vai 7 skolēni. Viņai pārjautājuši – vai tas vienā stundā? Amerikāņiem grūti bijis noticēt, ka klases tik mazas. “Man liekas, ka viņi piedzīvoja lielāku kultūršoku, kad ko stāstīju, nekā es, kad aizbraucu uz Ameriku,” smejas priekulniece.
Svētki kā mākslas filmās
Pateicības dienā novembra beigās viesojušies pie viesģimenes tēva Kevina vecākiem Longailendā. “Tie ir ļoti jauki svētki! Tā ir reize gadā, kad visa ģimene sabrauc un satiekas. Visu dienu taisa ēst, māja smaržo, ir īpaša atmosfēra. Tad visi apsēžas pie galda, pasaka, par ko katrs ir pateicīgs šai gadā. Tad sākas lielā ēšana, tītars ir obligāts. Man ļoti patika.”
Anna piedzīvojusi arī amerikāņu Ziemassvētkus. “Iepriekšējā vakarā bijām baznīcā, aizlūdzām par viesmammas mammas veselību, bija ģimeniskas vakariņas. Tā mierīgi – snieg sniegs, visi sēž pie kamīna. Bet Ziemassvētku rīts vienkārši nenormāls! Bija kā filmās. Ziemassvētku rītā māsas modina jau sešos no rīta, jo dāvanas nedrīkst atvērt, kamēr visi nav lejā. Visi skrien pie eglītes, dāvanu papīri iet pa gaisu, man jau pašai cēlās adrenalīns.”
Pēdējā mēnesī viesģimene piepildījusi Annas sapni – redzēt Niagāras ūdenskritumu, Ņujorku. Ūdenskritums bijis ļoti skaists un iespaidīgs savos apmēros. Arī Ņujorku izstaigājusi gluži kā filmās rāda – vaļēju muti, meitene pasmaida. “Tajā visā jūties kā tāda skudriņa.” Vēl kopā ar citiem apmaiņas skolēniem devusies apskatīt Filadelfiju, pabijusi arī brīvdienu nedēļā Ziemeļkarolīnā pie okeāna, kur izpeldējusies, par spīti aukstumam.
Prom esot, ar mammu un tēti Latvijā sazvanījušies ik svētdienu. Pārējā laikā par jaunumiem ziņojuši “WhatsApp” īsziņās. Nedēļa saziņai bijis optimāls laiks, vērtē meitene – sakrājies, ko pastāstīt, un nav jāskumst, ja pārāk bieži runāsies. Taču, nenoliedzami, tik tālu esot, ģimenes un draugu pietrūcis. Pa laikam sakārojies arī kāds ēdiens, kaut vai tie paši štovētie kāposti – ikdienā Latvijā varbūt tos tik bieži arī neēd, bet kad nav, tad jūti, smaida Anna. “Kad kaut kā nav, tad sāc novērtēt. Es nekad mūžā tik daudz “Laimas” konfekšu neesmu ēdusi, ko vecāki sūtīja!”
Anna saka, ka viņai iznācis “apgrieztais kultūršoks” – atpakaļ atbraucot, bijis grūti iejusties. Bet nu jau pagājis laiks, un pamazām pieradusi. Laika zonu maiņas dēļ pāris mēnešus līdz skolas sākumam nav varējusi labi gulēt. Amerikā mācību grafiks šķitis vienkāršāks, mierīgāks. Tagad visa skolā Priekulē šķiet tik daudz. “Emocionāli grūti, ka tu gadu esi darījis kaut ko savādāk, un tagad atkal jādara savādāk. Ir tā, ka “uzdod pa nerviem”.”
Aizvadīto gadu gan Anna nemainītu ne par kādu naudu, tas bijis milzīgs ieguvums. “Es iepazinu sevi, sapratu, kas esmu. Man it kā atvērās acis, uz daudzām lietām skatos savādāk. Jā, es izmainījos, un man liekas – uz labo pusi, vismaz pašas acīs.”
Iluta Dreimane
Anna pie Baltā nama Vašingtonā ASV.