Cilvēki novadā

“Neļausim jau svešiem pārņemt!”


Zemnieks Elvijs Matutis ar dzīvesbiedri Justīni un dēlu Braienu.

 

2017. gadā valsts neatkarības svētku svinību laikā Kalētu pagastā tika godināts 28 gadus jaunais zemnieks Elvijs Matutis. Pirms tam viņš saņēmis atzinības diplomu arī valsts mēroga lauksaimnieku konkursā “Sējējs”.  

Ārzemēs laimi neatrod
Pasniedzot novadniekam diplomu, Kalētu pagasta pārvaldes vadītāja Agrita Driviņa cildināja Elviju par izsišanos saviem spēkiem, bez spēcīgas aizmugures atšķirībā no daudziem “Sējēja” laureātiem – lielsaimnieku dēliem.

Kalētnieks vispirms apguvis atslēdznieka un metinātāja arodu. 19 gadu vecumā uzreiz pēc skolas aizbraucis pastrādāt uz Angliju. Pāris mēnešus tur pabijis, bet ar darbiem nav vedies, kā iecerēts. Tad nu braucis atpakaļ un domājis – mēģinās saimniekot turpat dzimtajā pusē Kalētos mammai Intai Matutei piederošā saimniecībā. Lai vieglāk varētu piesaistīt finanses, pārņēmis īpašumu savā pārziņā arī juridiski.

Iesākums bijis ar 15 hektāriem īpašumā un vēl 10 ha nomas zemes. Tagad saimniecībā tiek izmantots ap 120 hektāriem zemes, taču lielākā daļa gan tiek nomāta. Līdz šim pamatnozare bijusi piena lopkopība, taču pamazām notiek pāreja uz graudkopību. “Ar graudiem mazāk darba,” nosmaida Elvijs, pamatojot pārmaiņas saimniekošanā. “Lopi mums ir iztikšanai. Graudiem piepērkam zemi, sagādājam tehniku.”

Lien, kur var ielīst
“Ir lielie cilvēki – tie, kam ir nauda. Un pārējie – kur var ielīst, tur lien. Es pie tiem pārējiem,” smej Elvijs, raksturojot situāciju lauksaimniecībā mūsu valstī. “Cilvēki, kas to dara gadu gadiem, gan finansiāli, gan visādā citādā ziņā ir daudz nodrošinātāki. Jaunajam izsisties nav tik viegli – konkurēt ar visiem spicajiem ir ļoti grūti. Bet neļausim jau svešiem cilvēkiem, ārzemniekiem pārņemt! Cik vien var, tik vien jāspurojas pretī!” jaunais zemnieks skaidro savu motivāciju turēties pie Latvijā tradicionālā saimniekošanas veida.

ZS “Ļaudupi”, izmantojot iespēju iesaistīties nodarbinātības veicināšanas projektā, subsidētā darbavietā tiek algots viens pastāvīgs strādnieks. Sezonas laikā tiek nodarbināti palīgi. Projekti tiek izmantoti, lai iegādātu lauksaimniecības tehniku. Ir arī kredīti – bez tā lauksaimniecībā neviens nevarot iztikt. Līdz šim galā ticis, jo ņem kredītus ar apdomu. “Paēdis esmu, glauni nedzīvoju. Pagaidām naudu ieguldām attīstībā, mazāk pašiem,” zemnieks raksturo savu dzīvesveidu. “Sapņi jau ir, bet dzīvosim – redzēsim. Sapņot jau var par visu – gan lai zemes būtu vairāk, gan tehnikas vairāk un labākas. Lai darbi labāk sokas, lai laikapstākļi būtu labvēlīgāki.” Šis gads tieši laikapstākļu dēļ bijis sarežģīts, nenoliedz jaunais lauksaimnieks.

Elvijs atzīst, ka savstarpēja sadarbība zemnieku starpā svarīga. “Kad man kāds ko lūdz – ja varu, izdaru un palīdzu. Zinu, ka man arī palīdzēs, ja varēs. Ir cilvēki, kas dod padomus, piepalīdz ar gudrībām. Cenšamies sadarboties.”

Mājās tik, cik ir
Kad satikušies ar tagadējo dzīvesbiedri Justīni un divarpus gadus vecā dēlēna Braiena mammu, tai laikā vēl pats nemaz nav gribējis laukos dzīvot, smej Elvijs. Tad vēl domājis, ka būs pilsētnieks. Tikai vēlāk nonācis pie domas, ka kļūs par zemnieku.

“Grūti. Nav viegli. Elvijs mājās ir tik, cik ir,” zemnieku ģimenes sadzīvi raksturo Justīne. “Mājās nav,” tūlīt dzīvesbiedres teikto labo pats Elvijs. Pašam grafiks karstākajā darba laikā esot tāds: sāk astoņos no rīta, un reizēm darbi turpinās augu nakti. Pasnaust iznākot kādā pārtraukumā. Justīne apstiprina – sējas laikā viņš varot pārnākt no lauka arī četros, piecos no rīta. Ikdienas ritmā saimnieks pārsvarā aizņemts saimniecībā no pulksten astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā.

Vasarā tikai tik, cik izguļas un viss. No rīta sasveicinās ar dēlu, jo vakarā vairs nesatiekas – tad mazais jau devies pie miera. Vairāk brīva laika izdodas atrast ziemā. Tad varot visi kaut ko pasākt – pavadīt laiku kopā gan kaut kur aizbraucot, gan ciemiņus pie sevis uzņemot. Vaicāts, vai gribētu, lai dēls pārņem tēva iesākto saimniekošanu, Elvijs atbild: “Skatīsimies, kad izaugs. Nevienu jau nevar piespiest.”  

 

Teksts un foto - Iluta Dreimane

 

Atpakaļ